Viena no pašlaik populārākajām publiskajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē – sāk kļūt traģikomiska.
Viena no pašlaik populārākajām publiskajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē – sāk kļūt traģikomiska. Lēmums par cukurfabriku restrukturizāciju un cukura ražošanas pārtraukšanu tiek komentēts, ņemot vērā tikai emocionālos faktorus, aizmirstot par racionālismu un loģiku. Katrs, kuram nav slinkums, nāk klajā ar prātojumiem par to, ko vajadzēja un ko nevajadzēja darīt Latvijā ES cukura reformas kontekstā. Diemžēl šie komentāri nereti ir ne tikai klaji demagoģiski un nesaprātīgi, bet arī neapdomīgi un bīstami. Arī vairākas gan jau pastāvošas, gan šai situācijai par godu no jauna dibinātas organizācijas rīkojas populistiski un destruktīvi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu par savu pienākumu personīgi tikties ar lauksaimniekiem, lai klātienē izskaidrotu Zemkopības ministrijas nostāju un situāciju cukura ražošanas nozarē un uzklausītu viņu pārdomas. Tāpēc 1. un 2. februārī došos uz Bausku un Liepāju, lai tiktos ar lauksaimniekiem. Tikšanās notiks 1. februārī pulksten 10 Bauskas pilsētas tautas namā un 2. februārī pulksten 12 Liepājas Latviešu biedrības namā. Uz tām aicināts ikviens interesents.
Mums jāsaprot, ka Latvijas cukurfabrikām, pieņemot lēmumu par restrukturizāciju, bija jābalstās uz ekonomiski pamatotiem argumentiem. Valstij jebkādi iejaukties nav tiesību, jo fabrikas ir simtprocentīgi privātuzņēmumi, nevis valsts īpašums, kā tas bija senajos Ulmaņa laikos, kas šīs situācijas kontekstā tik bieži tiek pieminēti daudzo demagoģisko komentāru izpušķošanai. Jā, Ulmaņa laiku piesaukšana pašlaik, šķiet, ir modes lieta. Tos, salīdzinot ar notiekošo šodien, sākuši atcerēties daudzi, komentējot ne tikai situāciju Latvijas cukura ražošanā.
Vēlos vēlreiz atgādināt, ka cukurfabrikas saņems gandrīz 50 miljonus eiro kompensāciju, ja tās nolems pilnībā demontēt iekārtas. Ja rūpnīcas nolems atteikties no cukura kvotas un daļēji demontēt iekārtas, kompensācija būs ap 36 miljoniem eiro. Savukārt, ja fabrikas restrukturizāciju veiks gadu vēlāk, kompensācija samazināsies: pilnīgas demontāžas gadījumā tā būs 41 miljons eiro, bet vēl pēc gada – 34 miljoni eiro. Turklāt ik gads, ko mūsu ražotāji paliek cukura ražošanas tirgū, palielina kopējo iemaksu ES fondā par 20 miljoniem eiro. Jāpiebilst, ka tieši šī summa katru gadu ieguldāma daudz racionālāk, attīstot saimniekošanas veidus, kas ir perspektīvi un var dot peļņu nākotnē, nezaudējot pašreizējo attīstības pakāpi un vietu lauksaimniecības tirgū. Nebūtu loģiski vienkārši spītības pēc atteikties no Eiropas kompensāciju miljoniem, kas nodrošinās saimniecību pārprofilēšanu un cukurfabriku strādnieku sociālās garantijas, jo ES kompensācijas stingri paredz izlietojuma mērķus, un tajos ietverti arī maksājumi cukurfabrikās darbu zaudējušajiem cilvēkiem.
Ieguvumi no cukura nozares restrukturizācijas būs lielāki nekā no principiālas turēšanās pie šā “salmiņa”. Ne tikai tāpēc, ka mums vienkārši jāievēro ES noteikumi, jo esam pilnvērtīga tās dalībvalsts. Arī analizējot ārpus ES konteksta, ir skaidrs, ka ilgi situācija, kāda bijusi cukura ražošanā Latvijā, nevarētu turpināties. Tā mūsu apstākļos ir dārga – bez subsīdijām un valsts finansiāla atbalsta nespēj konkurēt ar daudz lētākā cukurniedru cukura ražošanu. Bet ar ko gan tā atšķiras no citām, kur valda tie paši tirgus un konkurences nosacījumi, kur ražotājiem tāpat jācīnās par savu vietu un panākumiem un kur ne vienam vien pārstāvim noderētu jebkāds atbalsts. Turklāt visu šo emociju un demagoģijas jezgā esam aizmirsuši, kas ir šīs nepopulārās reformas pamatiemesls – cukura ražošana visā Eiropā jau 40 gadu bijusi vissubsidētākā, mākslīgi uzturētā un sargātā nozare. Garantētās iepirkuma cenas, kvotu sistēma un importa ierobežojumi nodrošinājuši bezkonkurences apstākļus cukurbiešu audzētājiem un cukurfabrikām. Ikviens, kurš spēj paskatīties uz šo situāciju globāli un racionāli, piekritīs, ka tā tas nevarēja ilgt mūžīgi. Diemžēl. Latvija nav un nevar būt izņēmums, tāpat kā cukura ražošana nevar būt izņēmums starp citām Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas reformā iesaistītajām jomām. ES cukura nozares reforma ir vienāda visām dalībvalstīm. Cukurs no pašreizējām 25 ES dalībvalstīm netiek ražots vienīgi četrās, tātad tā vienlīdz skar 21.
Karstās diskusijas šķietami radījušas iespaidu, ka cukura ražošana ir gandrīz plašākā no visām lauksaimniecības jomām Latvijā un uztur vai lielāko daļu tās iedzīvotāju, un to veiksmīgi izmanto demagogi. Taču tā nav – Latvijā ir vairāk nekā 80 000 zemnieku saimniecību, bet ar cukurbiešu audzēšanu nodarbojas ap 300. Savukārt cukurfabrikās darba vietas ir aptuveni 500 cilvēkiem. Ir nozares, kas skar daudz plašāku iedzīvotāju loku, un es piedāvāju būt saprātīgiem, pirms pieprasīt, lai valdība uzņemas atbildību par nozares iespējamu turpmāku stutēšanu. Līdzekļus, kas tai būtu nepieciešami nākotnē, racionālāk ieguldīt tautsaimniecības attīstībā, tādējādi radot arvien labākus apstākļus valstī un, iespējams, jau drīz sagaidīt mūsu bērnus atgriežamies no Īrijas un citām zemēm mājās. Starp citu, Latvijā tik daudzkārt par pozitīvo attīstības piemēru slavētā Īrija lēmumu par cukura ražošanas nozares restrukturizāciju pieņēma jau pagājušajā gadā. No ES saņemto finansiālo atbalstu tā veiksmīgi ieguldījusi jaunās jomās, piemēram, biodegvielas un šķiedraugu ražošanā.
Es patiesi ļoti priecātos, ja būtu rodami argumenti pret lēmumu neturpināt cukura ražošanu un ja būtu racionālas iespējas to Latvijā turpināt, klaji nepārkāpjot ES nosacījumus un nesaņemot par to sodu, kas, starp citu, būtu jāsamaksā no nodokļu maksātāju naudas. Diemžēl pašreizējie apstākļi, bilances un pētījumi liecina, ka bez nopietna riska nozares turpmāka pastāvēšana nav iespējama. Tāpēc aicinu visus Latvijas iedzīvotājus distancēties no emocijām un savos spriedumos būt saprātīgiem. Mums kopīgiem spēkiem jātiek galā ar šo pārdzīvojumu un enerģija jāiegulda nevis tukšās runās, bet idejās par risinājumiem un perspektīvām, skatoties nākotnē, nevis pagātnē.
