Starp vēl nepublicētajiem 1991. gada janvāra barikāžu laika stāstiem viens ir par latviešu vienotību trimdā un tēvzemē.
Starp vēl nepublicētajiem 1991. gada janvāra barikāžu laika stāstiem viens ir par latviešu vienotību trimdā un tēvzemē. To uzklausīju no Sidrabenes pagasta Auču saimnieces Kristīnes Čakstes, kā arī no toreizējā tautfrontiešu līdera un valstsvīra Daiņa Īvāna. Viņa četru bērnu ģimene tajā krīzes situācijā emigrēja uz Zviedriju un vairāk nekā mēnesi dzīvoja pie Čakstēm Stokholmas pievārtē.
Kas sešpadsmit gados mainījies? D.Īvāns, kā pats saka, tagad kļuvis par darba ņēmēju aizstāvi jeb sociāldemokrātu. Saeimas vēlēšanās partija izkrita. Tomēr sociāldemokrātu laiks, pēc viņa vārdiem, Latvijā vēl pienākšot. K.Čakste 1991. gadā darbojās Latvijas Tautas frontē Zviedrijā, kā arī starptautiskajā organizācijā “Glābiet bērnus!”. Pēc Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas viņa četrus gadus strādāja par Latvijas vēstnieka Zviedrijā padomnieci, tagad kļuvusi par uzņēmēju. Arī viņas vecākais dēls Aleksandrs iesaistījies ģimenes uzņēmumā.
Vienam jābūt drošībā
1990. gada rudenī un ziemā Baltijā politiskā situācija saasinājās – “oda pēc pulvera”. Impērijas atbalstītāji rīkoja diversijas, tika spridzināti pat leģionāru pieminekļi. Tālāk – D.Īvāna stāsts.
“Tuvojoties janvārim, man ziņoja un arī pats ievēroju, ka mana māja (tolaik D.Ī. dzīvoja Bruņinieku ielā – red.) tiek nemitīgi novērota. Acīmredzot to darīja PSRS Valsts drošības komitejas aģenti, manīja arī melnās beretes. Vai bija bail par savu ģimeni? Jebkuru politiķi vai kustības vadītāju, ja viņš nepiekāpjas, mēģina iebiedēt ar tuvinieku apdraudēšanu.
Novembrī sapratām, ka kaut kas notiks, lai Latvijā izraisītu ārkārtas situāciju un impēristi varētu ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi, kas atceltu Augstākās padomes pieņemto Neatkarības deklarāciju. Mūsu dzīvokļa virtuvē notika Latvijas Tautas frontes vadības sapulce, kurā tika nolemts, ka saistībā ar briestošo krīzi vienam mūsu varas pārstāvim jāatrodas ārzemēs. Izvēle krita uz mani. Tolaik skaitījos Augstākās padomes (tagad Saeima – red.) priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Tajā reizē kategoriski iebildu, jo gribēju palikt pie ģimenes. Tad tajā pašā virtuvē tika nolemts, ka manā vietā brauks Jānis Dinēvičs.
1990. gada Ziemassvētkos Jānis trīcošā balsī lūdza, lai vismaz uz svētkiem ļauj viņam atgriezties mājās. Jānis atbrauca, un tad arī sākās krīze. 11. janvārī Helsinkos notika Baltijas valstu vadītāju apspriede. Zinot, ka tolaik Lietuvā jau tiek celtas barikādes, Augstākā padome nolēma, ka man jāpaliek Rietumos un demokrātijas krišanas gadījumā būtu pilnvaras veidot emigrācijas valdību un vadīt pretošanās kustību. Tomēr es, nervozēdams par ģimeni, atgriezos mājās, par ko no kolēģiem saņēmu niknus uzbļāvienus: “Ko tu izdarīji!” Visi uztraucās, ka x stundā mums neviena pārstāvja ārzemēs nebūs.
Maskava solīja mieru Rīgai
12. janvārī Augstākā padome sēdēja līdz vēlai naktij. Tās priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs kopā ar valdības vadītāju Ivaru Godmani atradās Maskavā pie impērijas līdera Gorbačova. Viņš bija teicis: “Neuztraucieties, nekas nebūs. Tikai atceliet savu Neatkarības deklarāciju.”
Pulksten 22.30 notika Augstākās padomes prezidija sēde. Lidostā tieši no trapa “nocēlām” Gorbunovu un Godmani. Viņi aizstāvēja viedokli, ka neko nevajag darīt – atstāt Augstāko padomi, iet gulēt un nākamajā dienā pat nerīkot manifestāciju. Prezidija lielākā daļa tomēr bija par to, ka parlamenta ēkā jāpaliek dežurējošajiem deputātiem un nākamajā dienā Daugavmalā jārīko lielā manifestācija. Mums bija zināmas bažas, ja visi mūsu deputāti atstās Augstāko padomi, melnās beretes namu var aplenkt un tajā ielaist tikai interfrontiešus, kas tad akceptētu savienības līgumu.
Ap pusnakti atgriezos mājās. Pēc stundas zvanīja no Ārlietu ministrijas, ka Lietuvā ir tanki. Pirmajā brīdī to neaptvēru. Atbildēju apmēram tā: “Ā, tanki – nu labi.” Un gāju gulēt. Biju ne iesnaudies, ne aizmidzis, kad sapratu, ka kaut kas notiek. Ieslēdzu radio. Tur skanēja Lietuvas palīgā saucieni, ko kaimiņi adresēja arī visu valstu valdībām.
Tad zvanīju uz Maskavu Jeļcinam (Krievijas prezidents – red.), Rīgā – Laķim, Škaparam (Pēteris Laķis un Jānis Škapars – tolaik Augstākās padomes deputāti), visiem, kam izdevās “piegriezt” no Augstākās padomes. Gorbunovu un Godmani nevarējām sazvanīt visu nakti. Pretošanās organizēšana sākās bez viņiem.
Ar Laķi un Škaparu nolēmām, ka jāsauc visi deputāti, lai Augstākās padomes māja nav tukša. Pustrijos naktī biju tur, bet pusčetros gāju uz Latvijas Radio. Runāju latviski un krieviski, aicināju nākt aizstāvēt likumīgo tautas varu. Pirms tam konsultējos ar dažiem deputātiem. Tomēr lēmums par tautas aicināšanu uz pretošanos būtībā pieņēmu vienpersoniski. Ja tālākie notikumi būtu pagriezušies asiņaināki, atbildību varēja prasīt man. No rīta cilvēki sāka nākt uz Vecrīgu, un tas vairs nebija apturams. Pulksten deviņos no rīta, kad runāju Latvijas Televīzijā, tur jau būvēja barikādes.
Pateicība uz visu mūžu
Pēcpusdienā, kad sākās manifestācija un mūsu pretinieki bija koncentrēti uz norisēm Daugavas krastmalā, ātri izbraucu no Rīgas. Devos uz Tallinu, kur Zviedrijas ģenerālkonsulātā jau atradās Lietuvas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Broņislavs Kuzmicks. Viņam bija dots tāds pats pilnvarojums pārstāvēt Lietuvu ārzemēs kā man. Igauņu kolēģi šādam uzdevumam izraudzīja ārlietu ministru Lenartu Meri. Līdz pat kuģim mani neuzkrītoši pavadīja žigulis. Tajā sēdēja Jānis Kinna (Tautas frontes valdes dalībnieks, tagad Valsts meža dienesta vadītājs – red.) ar videokameru un ieročiem. Ja uzbruktu manai mašīnai, to filmētu.
Ar zviedru diplomātu palīdzību mēs, minētie trīs Baltijas valstu pārstāvji, uzkāpām uz kuģa, kas devās uz Stokholmu.
No mājām biju izgājis ar pistoli, zobu birsti, dažiem dokumentiem somiņā, plāni ģērbies. Tādēļ pēc barikādēm, kad bija spēku sabrukums, dabūju plaušu karsoni. Kad kuģis atradās tālu jūrā, man tika dota ziņa, ka Rīgā kolēģi parūpējušies, lai nākamajā dienā uz Stokholmu izlidotu sieva Elvīra ar bērniem. Līdz kapa malai būšu pateicīgs Čakstēm, ka viņi tolaik uzņēma un morāli atbalstīja manu ģimeni, ar kuru Stokholmā satikos tikai uz dažām minūtēm Latvijas informācijas centrā, ko bija izveidojuši Atis Lejiņš (tagad Latvijas Ārpolitikas institūta direktors – red.), jo devos tālāk uz ASV. Kopā ar Kuzmicku, Meri un arī Jāni Jurkānu (atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs – red.) izlēmām, kur katrs lūgs ārvalstu palīdzību krīzes situācijā. Meri kopā ar Jurkānu brauca pa Eiropas valstīm, Kuzmicks, šķiet, pa Skandināviju, bet es devos uz Ameriku. Tūlīt arī starptautiskā palīdzība sāka pienākt.
Cauri padomju robežai
21. janvārī Stokholmā piedalījos zviedru organizētajā mītiņā par atbalstu Baltijas valstīm. Tajā pašā dienā braucu uz Rīgu, kur man vajadzēja nogādāt divus portatīvos raidītājus, kas bija ievietoti divos milzīgos plastmasas čemodānos. PSRS teritorijā tie, protams, skaitījās nelegāli. Ja impērijas spēki iebruktu Latvijas Radio (kas augustā arī notika – red.), ar šiem rezerves raidītajiem būtu iespēja vēl kādu brīdi uzrunāt cilvēkus. Man toreiz bija PSRS diplomātiskā pase. Lai neviens netaisītos pārbaudīt bagāžu, nonākot Tallinas ostā, padomju robežsargiem tūlīt teicu: “Es esmu diplomāts.” Uz to man atbildēja: “Jūs diplomāts esat ārzemēs. Šeit nekāds diplomāts neesat.”
“Nu skaidrs. Viņiem ir kaut kāda informācija, un tūlīt mani rūpīgi pārbaudīs,” nodomāju. Robežsargs uzmanīgi skatījās dokumentus. Stāvēju blakus bagāžas ratiņiem, uz kuriem biju uzlicis divus savus svarīgos koferus un somu pa virsu. Pēc brīža pārbaude beidzās. Sirds trīcēja. Ratiņus stumdams, devos prom. Nogāju apmēram divdesmit metru, kad robežsargs man uzsauca: “Apstājieties! Pagaidiet!”. Domāju: “Skaidrs, tas bija taktisks gājiens.” Sagatavojos uz visu – ka liks atvērt koferus. Taču izrādījās, ka robežsargs uz mana kofera bija atstājis savu “walkie – talkie” tipa portatīvo radiouztvērēju un raidītāju. Paņēmis to, viņš aizgāja.
Ostā mani sagaidīja Augstākās padomes mašīna, un braucām ārā no Tallinas. Nebija laika ieiet pie Igaunijas valdības vadītāja Edgara Savisāra. Krīze bija nobriedusi arī Igaunijā. Pa ceļam dzirdēju Tallinas radio, kur igauņu Tautas frontes līdere Marju Lauristina, līdzīgi kā es Rīgā 13. janvārī, igauņu un krievu valodā uzrunāja tautu. Viņa pieminēja Latviju un Lietuvu, kur cilvēki uz barikādēm nosargājuši savu brīvību.
Nākamajā “Novadiņā” par to, ko tajās dienās pārdzīvoja Kristīne Čakste.
