Zemgalē atrodas izcils kultūras piemineklis – Rundāles pils, tās saimnieks Imants Lancmanis nesen laikrakstam «Diena» notikušo formulēja ļoti precīzi.
Zemgalē atrodas izcils kultūras piemineklis – Rundāles pils, tās saimnieks Imants Lancmanis nesen laikrakstam “Diena” notikušo formulēja ļoti precīzi: “Lielas kultūras būves vienmēr prasīs upurus – katra nācija upurējas, sakož zobus un uzceļ kultūras būves, bez kurām nevar iztikt. Tā ir lēta demagoģija – pieminēt bērnudārzus. Ja pakļautos šim viedoklim, pasaulē nebūtu nevienas koncertzāles, operas un teātra, un naivi būtu iedomāties, ka tad visa pasaule būtu noklāta ar bērnudārziem un sociālajiem namiem. Pašreizējā būvmateriālu sadārdzinājuma dēļ katrs mēnesis ir dārgs – ja Latvija kavējas. Pēc dažiem gadiem varēs teikt, ka par šo summu būtu tapušas divas koncertzāles. Šī ir vienreizēja iespēja, un bāzt sprunguļus ir nožēlojami.”
Jautājums ir plašāks – kādu vēlamies redzēt Rīgu? Rītdienas Rīgu. Vai tā būs kazino, bordeļu un citu lētu izklaižu galvaspilsēta vai tomēr Baltijas jūras reģiona kultūras dzīves centrs? Vienīgās celtnes, kas galvaspilsētā pēdējā laikā uzbūvētas, saistītas ar naudu – Latvijas Bankas naudas glabātava, lielveikali, visa Rīga ir pilna ar kazino. Kur palicis garīgums? Igauņi savu bibliotēku uzbūvējuši, arī koncertzāles viņiem nu jau vairākas.
Latvijā ir vairāk nekā simts mūzikas skolu, kurās var mācīties praktiski jebkurš bērns. Diez vai kāds jāpārliecina, ka tieši mūzikas izpildītāju jomā esam spējuši uzrādīt vislielāko izcilību – sākot no mūsu pasaulslavenajiem solistiem, pašmāju orķestriem un beidzot ar koriem. Valsts mūzikas izglītībā katru gadu iegulda 20 miljonus latu, bet – ko mēs redzam. Daudzi mūziķi aizbraukuši, jo viņiem Latvijā nav virsotnes, uz kuru tiekties. Galvaspilsētā nav nevienas nopietniem koncertiem piemērotas zāles – tāda nav uzcelta vairāk nekā astoņsimt gadu laikā. Mēs darīsim visu, lai mūsu tautai raksturīgie savstarpējie strīdi šoreiz neizjauktu Anda Sīļa izcilā projekta īstenošanu. Visa Eiropas pieredze pēdējās desmitgadēs rāda, ka, attīstoties jaunām celtniecības tehnoloģijām, tieši būvniecība uz vai pie ūdens ir brīnišķīgs veids, kā iegūt projektiem redzamību, kā padarīt tos par valsti reprezentējošām “ikonām”.
Rīgas gadījumā sākt visu no jauna – vietas izvēli, izpēti, starptautisku arhitektu konkursu un tā tālāk – nozīmētu trīs līdz četrus gadus ilgu procesu, jo entuziasms no mūsu puses, kā arī Rīgas reputācija starptautiskajās arhitektu aprindās būtu ievērojami iedragāta. Kādēļ gan kādam arhitektam jāpiedalās starptautiskā konkursā, ja zināms, ka tāds pats iepriekš beidzās ar izcilu rezultātu, bet projekts politisku ķīviņu dēļ būtu apturēts? Ja netiks īstenots Rīgas koncertzāles projekts uz AB dambja, jauna izstrāde un visi darbi aizņems tik daudz laika, ka labākajā gadījumā jauna koncertzāle Rīgā būs, optimistiski vērtējot, ne ātrāk kā 2015., reāli 2017./18. gadā.
