Dzīvojam laikā, kad teju puspasaulē ikdienā tik aizņemto pilsoņu ēdienkarti pārsātina ne vien uzsildīti pusfabrikāti, bet arī ģenētiski modificēti izstrādājumi.
Dzīvojam laikā, kad teju puspasaulē ikdienā tik aizņemto pilsoņu ēdienkarti pārsātina ne vien uzsildīti pusfabrikāti, bet arī ģenētiski modificēti izstrādājumi, virknei “gaļas” produktu gaļa ražošanas procesā labākajā gadījumā atradusies tiešā tuvumā, ogas jogurtā lāgiem aizstātas ar sintētiskām krāsvielām un aromatizētājiem, bet veselīga un ekoloģiski tīra pārtika pieejamības ziņā kļuvusi par vidusmēra cilvēkam nesasniedzamu luksusa preci. Ļaužu apziņa diemžēl pārāk viegli pakļaujas apkārtējai ietekmei, un to nu līdz pēdējam pamanās izmantot gan ražotāji, gan tirgotāji un viņu reklāmu veidotāji.
Aicinot saglabāt tik bieži postīšanai pakļauto un līdz galam nekad tā arī nenovērtēto dārgumu veselību, ražotāji nav bijuši ar mietu skubināmi savu preču noieta veicināšanas nolūkos kārdinoši krāšņos iepakojumus rotāt ar daudzsološiem un informatīviem lozungiem par “veselīgu”, “diētisku” un “dabīgu” produktu (papīrs taču panes visu!). Turklāt vienīgais faktors, uz kuru paļauties lielveikalā pie plaukta stāvošajam patērētājam, joprojām ir… nekas cits kā šī pati, no mārketinga viedokļa skatoties, itin iedarbīgā informācija. Iespējams, līdz šim ierastās aklās paļaušanās laikmetam drīzumā pienāks gals.
Kamēr brālīgā kaimiņu lielvalsts steidza ironizēt par nobeigušos nastu nesēja dzirdes orgānu veiksmīgu iesmērēšanu Latvijas varas elitei, Rīgu sasniedza ziņa, ka jau šogad ģenētiski modificētu izstrādājumu māktās Eiropas birokrāti gatavi ķerties pie mēģinājuma atjaunot agrāk veiksmīgi sagrauto patērētāju uzticību pārtikas drošībai un kvalitātei. Domāts ieviest attiecīgu regulu, paģērot katram pārtikas ražotājam pilnībā uzskaitīt visas produkta sastāvdaļas, tajā skaitā konservantus, aromatizētājus, emulgatorus, biezinātājus, stabilizatorus u.c., kā arī dokumentāli pierādīt uz savu izstrādājumu iepakojumiem par “pazeminātu tauku saturu” un “dabīgumu” rakstītā patiesumu.
Netieši var vilkt paralēles ar situāciju, kas pirms vairākiem gadiem valdīja degvielas tirgū, kad pārdošanas apjomi, kaut arī mazāki nekā tagad, bija vērā ņemami, par kvalitāti varēja tikai minēt, jo tās kontrole bija diezgan nosacīta, bet arguments dzelžains kā cietuma restes – izkontrolēšanai nepietiek resursu! Šajā brīdī būtu ārkārtīgi svarīgi saņemt no atbildīgajām institūcijām oficiālu apstiprinājumu, ka jaunās regulas īstenošana nepaliks tikai “ķeksītim” par darba imitāciju. Gribētos arī vismaz puslīdz ticamu pamatojumu tam, ka nu attiecīgajiem dienestiem būs sagādāts viss nepieciešamais (cilvēkresursus ieskaitot), lai spētu nodrošināt Briseles pieprasīto kvalitātes uzraudzību un kontroli. Pretējā gadījumā pat ES augstāko gaiteņu mērogā apstiprinātais dokuments neviesīs ne mazāko ticību tam, ka iegādātais “diētiskais” produkts pēkšņi nepaaugstinās holesterīna līmeni asinīs.
Optimistiski pieļaujot iespēju, ka Latvijai izdosies izpildīt eirokrātu priekšrakstus, tādējādi izvairoties no kārtējās pārkāpuma procedūras un soda naudu miljoniem, kas zina, līdzpilsoņi varbūt pat būs pateicīgi, ka kārtējais Briseles dokuments neparedz vis robu makā kāda jauna vai paaugstināta nodokļa veidā, bet gan vieš reālu iespēju izvairīties no neapzinātas pievēršanās “sintētiskai” diētai maldinošas informācijas dēļ.
