Pirms Notāru dienas «Ziņas» saņēma vairāku lasītāju jautājumus, kas lielākoties saistīti ar mantojuma lietām. Uz tiem atbild zvērināta notāre Daina Andersone.
Pirms Notāru dienas “Ziņas” saņēma vairāku lasītāju jautājumus, kas lielākoties saistīti ar mantojuma lietām. Uz tiem atbild zvērināta notāre Daina Andersone.
D.Andersone uzsver, ka ceturto gadu mantojuma jautājumus kārto notāri. Tā kā “Ziņās” iesūtītā informācija ir samērā īsa, tajā pietrūkst papildu ziņu, lai sniegtu precīzu skaidrojumu, D.Andersone aicina iedzīvotājus, līdzi ņemot dokumentus, vērsties pie notāra uz konsultāciju.
Lai atbildētu, jāzina vairāk
Harijs V. vēlas uzzināt par kārtību, kārtojot mantojuma tiesības, ja cilvēkam novēlētais nekustamais īpašums atrodas uz zemes, kas joprojām reģistrēta uz aizgājēja vārda. “Varbūt, ja tiešajam mantiniekam ir sarežģīti reģistrēt šo zemi kā savu, to var izdarīt mazbērns, dokumentāli to apstiprinot kā viņam piederošu?” jautā lasītājs. D.Andersone atbild, ka ir loģiski, ja zeme reģistrēta uz aizgājēja vārda. Cilvēks miris, palicis īpašums, tostarp zeme, un tagad jākārto mantojuma lieta. Lai atbildētu, vai to var izdarīt mazbērns, jānāk pie notāra un jāskatās dokumenti. Īpašumu var mantot pirmās pakāpes radinieks, kas pierāda radniecību. Pēc tam seko otrās pakāpes radi, pie kuriem pieskaitāmi mazbērni. Ja mantošana ir pēc testamenta, mazbērns mantot nevar. Lai atbildētu precīzi, jāzina lietas apstākļi.
“No jautājuma saprotu, ka tiešais mantotājs ir bērns. Vai viņa vietā mantojuma tiesības var iegūt mazbērns, jāskatās, cik bērnu un mazbērnu ir mantojuma atstājējam. Jāiet pie notāra, līdzi ņemot miršanas apliecību, radniecības, īpašuma un citus ar lietu saistītus dokumentus. Varbūt tiešām kādreiz ir izdevīgi, ja manto mazbērns. Bet tas var izrādīties arī pārāk liels risks. Iespējams, aizgājējam ir vairāki mazbērni, un tādā gadījumā viņiem visiem ir tiesības mantot. Lai objektīvi atbildētu, par konkrēto gadījumu jāzina vairāk.”
Tiesības uz neatraidāmo daļu
Inese A. raksta, ka vectētiņš atstājis mantojumu, uzrakstot testamentu vecākajai meitai Agnesei. Savukārt jaunākajai meitai Birutai viņas nepiedienīgā dzīvesveida dēļ netika novēlēts nekas. Lasītāja grib zināt, vai Birutai ir tiesības piedzīt mantojuma daļu, lai gan viņai nekas nav novēlēts. Lasītāja arī jautā, vai Biruta, kas jau astoņus gadus nedzīvo šajā vietā, var pretendēt pārcelties atpakaļ uz īpašumu, pamatojot rīcību ar to, ka dzīvoklis, kuru pašlaik īrē, neatbilst viņas prasībām un ir par dārgu.
Notāre stāsta, ka tiesības uz mantojuma daļu ir arī jaunākajai meitai, ja viņa testamentā nav “atstumta” no mantošanas. “Spriežot pēc jautājuma, tā arī ir. Šādā gadījumā viņai ir tiesības uz neatraidāmo mantinieka daļu. Ja ir divas meitas, šī daļa veido vienu ceturto no mantojuma (uz pusi mazāk nekā vienlīdzīga mantojuma gadījumā),” stāsta notāre. Iespējams, vēstules autorei ir vērts aiziet uz konsultāciju pie advokāta, ja jaunākās meitas dzīvesveids ir nepiedienīgs un viņas attieksme pret tēvu bijusi slikta. Ikdienā notārei bijis līdzīgs gadījums. “Parasti ir tā: ja sūtu apmeklētāju pie advokāta, lai tas sniedz atbildi, vai šo jautājumu var risināt, visi saka – var. Bet konkrētajā gadījumā, kad nonācām līdz lietas iesniegšanai tiesā, tomēr atzinām – neatraidāmais mantinieks savu daļu ir tiesīgs izprasīt. Ja mantojuma atstājējs nebūtu gribējis meitai neko atvēlēt, viņš testamentā to būtu “atstūmis” no mantošanas tiesībām, norādot iemeslus. Šoreiz tas nav minēts.”
Iespējams, testamenta rakstītājs domājis, ka pietiks ar to, ja jaunākajai meita neko nenovēlēs. D.Andersone skaidro, ka juridiski tas nedarbojas. No vienas puses, rakstot testamentu, tam, kam mantojumu atstāj, nevajadzētu nākt līdzi pie notāra. No otras puses – tās ir nianses, ko pie notāra vienmēr izrunā. Arī tiesības uz citu mantinieku neatraidāmo daļu. “Ja testamentā tieši nenorāda, ka citi īpašumu nevar mantot un to nepamato ar likumā norādītajiem iemesliem, tad pārējiem mantiniekiem ir tiesības uz neatraidāmo daļu.”
Konsultācija atšķiras no pakalpojuma
Par lasītājas jautājuma otro daļu D.Andersone atzīst, ka norādītajai pārcelšanās motivācijai nav nekādas nozīmes. Savukārt, ja jaunākā māsa saņem savu daļu kā neatraidāmā mantiniece (šajā gadījumā viņa var pretendēt uz ceturto daļu īpašuma), formāli viņai ir tiesības pārcelties, jo tas ir viņas īpašums. Vienīgi nav skaidrs, kā noteikt mantotā īpašuma lietošanas kārtību. “Cik noprotams, mājā dzīvo vecākā māsa. Kā, piemēram, ja ēkā ir tikai trīs istabas, noteikt ceturto īpašuma daļu? Jautājumu var risināt, vēršoties tiesā, un savu daļu jaunākā māsa saņem nevis mantas veidā, bet naudā. Tādējādi viņa nevarēs pārcelties uz īpašumu. Protams, ja māja ir liela, piemēram, astoņas istabas, neatraidāmajai mantiniecei pienākas pat divas.”
Lai pilnīgāk izskaidrotu lasītājai faktisko situāciju, D.Andersone iesaka vērsties pie notāra. “Cilvēki satraukušies, ka, nākot runāt par šādiem jautājumiem, būs jāmaksā. Konsultējot par jautājumu, ko tālāk kārto pie notāra, no apmeklētāja neprasām samaksu. Tā, cik zinu, Jelgavā rīkojas arī kolēģe Ināra Dzene. Šādās konsultācijās apmeklētājs parasti saņem lapiņu ar dokumentiem, kas viņam jāsagādā. Par notāra pakalpojumu jāmaksā, saņemot sagatavotos dokumentus. Lai noskaidrotu, kādi nepieciešami mantošanas lietā un kā pareizāk rīkoties, samaksa netiek ņemta. Ceru, Latvijā ir ļoti maz notāru, kas par to prasa naudu.”
Uzturlīgums, testaments, dāvinājums
“Izmantojot “Ziņu” piedāvāto iespēju, gribu pajautāt, kā labāk (izdevīgāk) rīkoties, ja mamma vēlas, lai uz viņas vārda privatizētais dzīvoklis kaut kad piederētu man, jo es par viņu rūpējos materiāli, garīgi un tamlīdzīgi. Man ir vēl divi brāļi, kas saka, ka nekad nepretendēs uz mitekli. Taču dzīvē visādi var gadīties, tāpēc labāk nodrošināties pret visnegaidītākajiem pavērsieniem. Kuru drošāko un lētāko variantu – dāvinājumu, pārdošanu, pārrakstīšanu – varat ieteikt?” raksta Z.E.
D.Andersone stāsta, ka mamma var rakstīt testamentu, bet brāļiem tik un tā būs tiesības uz neatraidāmo daļu. “Ja meita par māti rūpējas materiāli un garīgi, pareizi būtu rakstiski noformēt uzturlīgumu. Šis dzīvoklis jau mātes dzīves laikā tiktu pārrakstīts uz meitas vārda, bet būtu ieķīlāts par labu mātei. Tā viņai līdz mūža beigām būtu nodrošināta dzīvošana un uzturs, bet meitai – dzīvoklis, kad mammas vairs nebūs.” Notāre papildina, ka uztura līgumi ir labi, taču tie ir arī dārgi. Pilsētā noteiktā iztikas minimuma summa mēnesī pārsniedz 118 latu. Līdz ar to uzturēšanas summa sanāk diezgan ievērojama. Arī vienreizējā valsts nodeva ir samērā liela. Meitas gadījumā, pastāvot radniecībai, tā ir 72 lati.
Dzīvokli, protams, var arī dāvināt, ja mātei nav nepieciešams oficiāli pielīgts uzturs. Taču uz dāvinājuma līgumu attiecas tas pats, kas uz testamentu, – neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu neatraidāmo daļu. Pārdošanas darījums, pēc notāres domām, būtu vērtējams kā fiktīvs, un tā tomēr nevajadzētu darīt.
Uz otrās grupas invalīdes Z.K. jautājumu atbildēsim kādā no turpmākajiem numuriem. Taču arī viņai vai bērniem ar visiem dokumentiem būtu jāierodas uz konsultāciju notāra birojā.
