Pēcokupācijas perioda situāciju valstī ļoti labi raksturo 31. janvāra diskusija «Kas notiek Latvijā?» TV. Okupācijas sekas neatkarīgā valstī nav novērstas, un neviens no valdītājiem (no tiem, kam ir reāla vara) to negrasās darīt.
Pēcokupācijas perioda situāciju valstī ļoti labi raksturo 31. janvāra diskusija “Kas notiek Latvijā?” TV. Okupācijas sekas neatkarīgā valstī nav novērstas, un neviens no valdītājiem (no tiem, kam ir reāla vara) to negrasās darīt. Raidījumā piedalījās arī daži krievi, Meļņiks un Ušakovs. Viņi, neatzīstot okupācijas faktu un vēloties atdāvināt Krievijai Abreni, faktiski pārstāv Krievijas intereses Latvijā. Tā ir šķietamā lojalitāte, ko mums sola naturalizācijas kampaņas realizētāji. Meļņiks atklāti pasaka – viņš esot patriots, tikai – kuras valsts.
Dievs ar viņiem, bet ko lai teic par mūsu bāleliņiem ar Kalvīti priekšgalā. Jau tas vien, ka Krievija ar šādu līguma variantu ir apmierināta, liek aizdomāties. Padomāt rosina arī argumenti, kas raidījumā izskanēja no vēsturniekiem, politologiem un citiem objektīvi domājošiem dalībniekiem, kā arī aptaujātajiem iedzīvotājiem. Patīkami pārsteidza Jāņa Jurkāna un Gunta Ulmaņa viedoklis. Bet mūsu Kalvītim tas viss lidoja pāri. Kā viņš reaģēja uz oponentu argumentiem? Viņš, piemēram, ir gatavs no valsts budžeta līdzekļiem, tātad arī no manas nodokļu naudas, kompensēt (un esot jau tas darīts) neatgūtos īpašumus Abrenes novadā. Kas tādas pilnvaras devis? Katram normāli domājošam cilvēkam saprotams, ka tas būtu jādara vienīgi Krievijai. Lai pamatotu Abrenes atdošanu, Kalvītis mēģināja atsaukties uz Somiju, kas neprasīja tai atņemto Karēliju, “aizmirstot”, ka Somija šo teritoriju zaudēja kā Vācijas sabiedrotā, bet Latvija Krievijai karu nav zaudējusi. Viņš nedzirdēja argumentu, ka lielajam kaimiņam līgums vairāk vajadzīgs nekā Latvijai, jo to var neuzņemt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Es vēl piebilstu, ka Krievija bez robežlīguma droši vien nevar cerēt uz bezvīzu režīmu ar ES. Tāpēc, ja mums pie varas būtu objektīvi domājoši patrioti, viņi nesteigtos ar līguma noslēgšanu, bet pagaidītu, līdz Krievijai kurpe spiestu to darīt. Nezinu, vai pārāk rožainas nav cerības uz strauju ekonomisko attiecību uzplaukumu ar Krieviju pēc līguma parakstīšanas. Tai rezervē vēl daudz pretenziju pret mums, kaut vai krievvalodīgo diskriminācija. Ja piekāpsimies Krievijai visos jautājumos, tad gan viss būs “o”key”. Vai esam uz to gatavi? Kalvītis droši vien – jā. Bet kādēļ tad mums vajadzīga neatkarība? Kad stājāmies NATO vai ES, mums tika stāstīts, ka, esot šajās organizācijās, būs lielāka drošība, ka grūtā brīdī varēsim saņemt ne tikai militāru palīdzību. Minētā līguma slēgšanā tāda būtu vajadzīga. Kalvīša kungs, kur ir šī palīdzība? Vai nu mūsu kungi to nav meklējuši vai arī šīs organizācijas nav izrādījušās tādi draugi, kā bijām cerējuši.
Es viņiem silti ieteiktu izlasīt Gogoļa “Tarasu Buļbu”, lai atcerētos, ka nodevēji ne vienmēr paliek nesodīti. Manā izpratnē šāda līguma parakstīšana būtu pielīdzināma valsts nodevībai.
