Atlika vien dažas nedēļas nedaudz uzsalt, un, skat, savas alkatīgās mutes vai katrā ielā pretī stiepj robainas bedres.
Atlika vien dažas nedēļas nedaudz uzsalt, un, skat, savas alkatīgās mutes vai katrā ielā pretī stiepj robainas bedres. Autobraucēji klusībā lamājas, izsaka līdzjūtību spēkratu ritošajai daļai, bet jāturpina braukt – nevar taču lidot pa gaisu. Var gadīties tāda bēda kā autovadītājam Dobeles šosejā – mašīnai bedrē nolūza ritenis.
Lai arī tik daudz reižu mēģināts noskaidrot, kādēļ asfalts tik nenormāli drūp, pārliecinošu atbildi no atbildīgajiem dienestiem tā arī nav izdevies saņemt. Tiesa, visai bieži tiek minēta darba veicēju nodrošinātā kvalitāte – tā nereti esot visai apšaubāma. Ja tā, rodas jautājums – kas tiek darīts, lai kvalitāte uzlabotos. Izskatās, nekas! Ielas un ceļus joprojām remontē, asfaltu ieklāj vienas un tās pašas firmas (var jau būt, ka valstī nav neviena, kas garantētu pienācīgu kvalitāti, tādēļ labāk izvēlēties vietējā reģiona uzņēmumus). Ļoti retu reizi gadās, ka kādam darbu veicējam kaut kas būtu jādara garantijas periodā (problēmas gan tad jau redzamas), – parasti tas notiek dažus mēnešus vai nepilnu gadu pēc tā beigām un, protams, par papildu līdzekļiem.
Un vēl kas… Vai nav pienācis laiks pateikt ardievas tik plaši izmantotajam sālim, ko civilizētā pasaulē sen vairs nelieto. Protams, pārējie ceļu kaisīšanas materiāli izmaksā dārgāk, bet vai tas nav ieguldījums nākotnei? Zinātnieki sen pierādījuši, ka sāls spēj saēst gandrīz jebkuru metālu, līdz ar to asfalts tam ir kā saldais ēdiens. Varbūt tā varam risināt bedru jautājumu?
