Sestdienas rīts ausa saules apspīdēts un auksts.
Sestdienas rīts ausa saules apspīdēts un auksts. Pirms pulksten astoņiem lielākā daļa ļaužu baudīja nesteidzīgu brīvdienas sākumu – kāds ļāvās ilgākam miegam, cits tikai ieritinājās zem segas pēc uzdzīves pilnas nakts, bet vēl kāds negribīgi atvēra acis, jo aiz loga bija dzirdamas darbarīku skaņas un cilvēku balsis.
Zirgvaldis piederēja pēdējiem un, pusaizvērtām acīm skatoties loga virzienā, saprata – runas par globālo sasilšanu tomēr ir nieki, jo, lai arī aizkars un krāšņās leduspuķes traucēja skatam uz āru, lāpstas švīksti liecināja, ka tas, ko sētnieks pie mājas “šķipelē”, nav lietus ūdens. Pie dažādām skaņām viņš jau bija pieradis un samierinājies, ka no rītiem modinās nevis uzmundrinoša gaiļa balss, bet gan zaru slotu ritmiskais skrāpējums siltā laikā un lāpstu un cirtņu savdabīgie trokšņi ziemā. Taču šis rīts bija neparasts.
Brīdi ausījies, Zirgvaldis nojauta, ka laukā kāds lamājas. Labsirdīgi noskaņotam jelgavniekam šķistu – tas ir vienkārši paskaļš divu cilvēku dialogs. Ka apakšējais kaimiņš savos vairāk nekā septiņdesmit gados runā to, ko pats pat nespēj “sagremot”, viņš bija piedzīvojis vairākkārt. Kādā rudenīgā vakarā pensionārs, izliecies pa logu, puisim stāstīja par radiāciju, kas pavisam noteikti esot skārusi viņa kaimiņu. Citreiz savukārt kungs komentēja Zirgvalda sarunu ar kādu labu paziņu. Pieredzējis pensionētā kaimiņa dīvainības, viņš izlikās runīgo vīru nedzirdam. Izrādījās, šoreiz viszinis no pirmā stāva ar savām pārgudrībām uzklupis sētniecei, skaļā balsī agrajam rītam un steidzīgiem darba ļaudīm skaidrojot katru sievietes kustību. Viņa, kā ierasts, bija kārtīga sava amata pratēja, kas jau tumsā iespēj rudeņos lapas pie mājas aizslaucīt un ziemā celiņus notīrīt. Tad daudzdzīvokļu ēkas iemītnieku mundrumu par rīta kafiju vēl košāku dara gan tīra kāpņutelpa, gan sakopts pagalms.
Citkārt klusā un darbīgā sieviete nebija izturējusi īgnā večuka aizskarošās runas, tāpēc skaļā balsī straujā tempā izstāstīja viņam visu, ko domā par tādu komentētāju, kam vecumdienas jāīsina pie atvērta loga. Vientuļam, dusmīgam, bez jebkāda dzīvesprieka, ar leduspuķes aukstumu pret ikvienu pamanītu cilvēku.
Logs noklaudzēja, vecais vīrs atkāpās miteklī un laikam gan jutās labi, iesācis savu sestdienu, kas viņa gados ne ar ko neatšķiras no pirmās vai otrās nedēļas dienas. Arī Zirgvaldis beidza bozties par tik spraigu rītu, izplānoja smuku pēcpusdienu kopā ar draugiem, lai ne tikai sirsnīgi izrunātos, bet arī gremdētos pārdomās par to, kādi pensijas gados būs paši. Nākamajā dienā vēl pirms lāpstas un slotas švīkstiem Zirgvaldis devās apciemot vecākus.
