«Lai Maskava domā, kas dziedās. Man tas nav interesanti. Atbrauks te kaut kāds puišelis un komandēs…» tagad, kad modē telefonsarunu noklausīšanās, sāku tā, kā dzirdēju sakām Raimondu Paulu kādam menedžerim labā krievu valodā.
“Lai Maskava domā, kas dziedās. Man tas nav interesanti. Atbrauks te kaut kāds puišelis un komandēs…” tagad, kad modē telefonsarunu noklausīšanās, sāku tā, kā dzirdēju sakām Raimondu Paulu kādam menedžerim labā krievu valodā. Vēroju šo eleganto brīvību un priecājos.
“Bet visi tā nespēj. Pareizāk sakot, es varu, bet reti kurš mākslinieks, mūziķis šodien tā var atļauties. Viss atkarīgs no tā, kurš maizi dod. Ģimenei vajag, māja jāceļ, mašīna jāpērk. Laiki jau nav mainījušies.
… Šodien (1. februārī – red.) Saeimā runā par gabaliņu zemes, televīzijā rāda, visiem gribas izteikties… Līdz pulksten pusdiviem nosēdēju, teicu, jābūt Jelgavā,” saka Pauls.
Godīgi runājot, nekad neesmu sapratusi, kāpēc jūs esat Saeimā.
“Motīvi ir vienkārši, pat banāli. Neesmu ne politiķis, ne jurists. Sevi pieskaitu pie gaišākajiem prātiem. Ja es ar savu balsi varu ko līdzēt, tad daru.”
Šis Mūzikas skolā ir labdarības pasākums.
“Jā. Mans mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Mūzikas skolai, kas zaudējusi autoritāti. Tai jābūt mūzikas centram. Ne izklaidējošās, bet nopietnās mūzikas.”
Jūs pieklājīgi un diplomātiski izsakāties par jaunajiem jūsu dziesmu aranžējumiem. Izņemot “Cosmos” puišus, neko īpaši labu neesmu dzirdējusi. Kāpēc jūs esat tik saudzīgs?
“Vai Eirovīziju skatījāties? Es profesionālās intereses dēļ paskatījos. Nevienu interesantu numuru neredzēju. Vājuma punkts mūsdienu mākslā ir pārprasta demokrātija. Agrāk bija mākslinieciskās padomes. Ja trūka kvalitātes, lika piestrādāt. Tagad saka – cenzūra. Jā, tekstiem “piesējās”, bet arī kvalitāti prasīja. Tagad katrs, kam nauda un “kompjūters”, dara, ko grib. Ko es varu līdzēt? Teiks, ka esmu vecmodīgs.”
Agrākajām jūsu dziesmām bija TĀDI vārdi – “Zilā”, “Kurzeme”… varētu skaitīt un skaitīt, bet tagad klausos smukas, “lipīgas” dziesmas, bet tekstu tur nav.
“Agrāk bija fantastiski dzejnieki – Čaklais, Peters, Ziedonis, Belševica, Vācietis. Kāda kompānija! Tādu dzeju šodien vairs neviens neraksta. Bet ej nu ar kādu diskutē. Agrāk tas nebija mākslinieks, kas nemācēja portretu uzgleznot. Tagad atnāk, uzvelk trīs strīpas un teic, ka es tāds izskatos. Ko man tur sacīt?”
Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir atmiņām?
“Šodien braucu garām jūsu viesnīcai… Atcerējos. Jelgavas viesnīcā sešdesmitajos gados trakus numurus taisījām. Toreiz te nekā cita nebija – viesnīca un kultūras nams. Jautra dzīvīte. Kurš mākslinieks nav kādreiz pasi vai pulksteni ieķīlājis?
Nebūs vairs tādu laiku, koncertu. Tās dziesmas latviešiem bija milzīgs dopings. Tauta nesa dāvanas – dzīvas un nedzīvas. Tāpat par nieka rublīšiem strādājām. Nu blati gan bija. Pārdevējas izvilka kūpinātu desu, šampanieti, krabjus. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados pavērās PSRS nosacīts tirgus. Toreiz sadarbība ar krievu dziedātājiem daudz deva kā viņiem, tā man. Vēl līdz šai dienai ir augsti reitingi. Nu… bohēma ar bija… Gruzīni dziedāja savas daudzbalsīgās dziesmas, uzsauca fantastiskos tostus. Tagad pamazām sākam atcerēties Austrumu bloku. Mums tur ir vieglāk un savā ziņā arī interesantāk. Vismaz man. Zviedru vēstniecībā jāiztiek ar pusglāzi vīna un mazu maizīti. Kamēr apgrozos, to pašu jau cits apēdis.
Neesmu sentimentāls, bet, kad taisīju savu izlasi, skatījos vienu bildi, otru… Tad gan bija slābana dūša… Puse vairs nav starp dzīvajiem.”
Vai nedomājat vēlreiz sapulcināt kopā vecos dziedātājus un uzdāvināt vecākajai paaudzei svētkus?
“Pašlaik gatavoju programmu ar maziem bērneļiem. Tas mans hobijs. Lieliska sadarbība arī ar kori “Kamēr”. Man ir plašs diapazons, tas dzīvē glābj. Varu “no ķīseļa līdz zivju zupai”. Radoši, tas ir fantastiski. Neesmu saistīts. Un nav ko spriedelēt, kura mūzika vajadzīga – ballīšu, kapu, operas vai simfoniskā. Katrai sava vieta.”
Ja man jautātu, kurš ir labākais šovu meistars, atbildētu – jūs. Esat “izvilcis” gaismā daudz dziedātāju. Varbūt laiks ķerties pie šova meistarklases? Par to iedomājos vecgada vakarā, kad raidīja jūsu iepriekšējā gada programmu… (Paulisks smaids bez atbildes.)
“Novēlējums jau ar bij laimig 2006.” (Skeptiska ironija.) “Valsts dotēta sabiedriskā televīzija… Cik nav runāts! Atbilde – sameklējiet naudu. Ķēzīšanās de fakto… Vismaz četras reizes gadā – Jāņos, 18. novembrī, Ziemsvētkos un Jaungadā jābūt programmai.”
Kādi talanti vēl jums piemīt?
“Esmu labs santehniķis. Māja prasa darbu bez jēgas. Man vienkārši patīk pirkt kaut kādas detaļas, ņemties. Tas man laikam no tēva. Kurš manā vietā kāptu pie plikiem elektrības vadiem? Neviens. Nonācu kaukdams ar visām trepēm lejā.”
Noslēgumā?
“Gribu, lai šitā Mūzikas skola nostājas uz kājām.
