Darbība risinājās vakara pusē pārpildītā tramvajā…
Darbība risinājās vakara pusē pārpildītā tramvajā…
Kā tas bieži notiek, konduktore “piesējās” pie mazas meitenes, kurai rokās bija vijoles futrālis… Viņa nekādi nespēja samierināties, ka tas aizņem diametrus viņas vagonā, un lika maksāt kā par papildu bagāžu! Bērns tika novests līdz asarām. Meitene mēģināja iestāstīt konduktorei, ka ar lielāko prieku maksātu, taču naudiņas nav, jo tā iztērēta pusdienām…
Šo ainu novēroja kāds jauns (jāpiebilst – krēslā sēdošs) vīrietis, līdz arī viņa nervi neizturēja un viņš ņēmās aizstāvēt meitenīti… Vīrietis uzbrūkošā tonī skaidroja konduktorei, ka vijoles futrāli, ko meitene tur rokās, jau nekādi nevar uzskatīt par papildu bagāžu un ka pretējā gadījumā viņam būtu jāmaksā par olu paciņu, ko tur savā klēpī. Uz šiem argumentiem konduktorei nebija ko atbildēt, un viņa ātri vien nozuda tramvaja priekšgalā.
Tramvajs turpināja ceļu, piestāja pieturā, un vīrietis aizstāvis izkāpa… Taču stāsts šeit nebeidzas. Tajā pašā pieturā iekāpa cits jauns vīrietis un apsēdās izkāpušā vietā… Tad arī sekoja kulminācija!
Acīmredzot konduktore bija gaužām aizvainota par iepriekšējā pasažiera izteikumiem, tāpēc, neko nenojauzdama par fikso vīru maiņu, kareivīgā solī devās zināmā virzienā un izšāva vienkārši ģeniālu teikumu: “Ja es gribēšu, tad jūs maksāsiet arī par savām olām!” Uz brīdi iestājās klusuma brīdis… Līdz beidzot no pavisam neinformētā jaunā vīrieša mutes izšāvās vēl ģeniālāka atbilde: “Kad manas olas būs bagāžas lielumā, tad arī es par tām maksāšu!” Klusuma brīdis izšķīda…
