Sveiki, mani sauc Elīna! Kad klases stundā skolotāja mums lūdza atbildēt uz trim jautājumiem – kas, mūsuprāt, ir cilvēks un personība un kas ir mīlestība –, mani pārņēma viegls šoks.
Sveiki, mani sauc Elīna! Kad klases stundā skolotāja mums lūdza atbildēt uz trim jautājumiem – kas, mūsuprāt, ir cilvēks un personība un kas ir mīlestība –, mani pārņēma viegls šoks. Pamatīgs izbrīns! Kas tad to nezina! Bet tālāk sākās “ziepes” – mums tas bija jāpaskaidro vienā teikumā.
Manuprāt, visi nemaz nevar būt personības, tādi ir tikai diženi cilvēki. Piemēram, Rainis, arī mūsu Valsts prezidente. Vai es tāda esmu, nevaru apgalvot, jo vismaz pagaidām neko izcilu un paliekošu neesmu paveikusi.
Arī citiem klasesbiedriem negāja vieglāk. Kāds uzrakstīja, ka personība ir cilvēks, kurš izceļas uz apkārtējo fona ar radošu pieeju dzīvei, cits domā – personība ir cilvēks ar savu “es”. “Personības ir tikai tie, kuriem ir stingrs raksturs un spēja sevi pierādīt,” domā vēl kāds klasesbiedrs.
Jautri gāja, izlasot Emīla skaidrojumu. Viņš raksta: “Cilvēks nav tikai būtne, kas ārēji līdzinās tā veidolam. Lai kādu nosauktu par cilvēku, tam jābūt apveltītam ar dvēseli un vēl kādām cilvēciskām jūtām.”
It kā visiem skaidrs, kas ir mīlestība, tomēr, izrādās, arī to katrs izprot citādi. Mīlestība – tas nozīmē, ka tu kādam esi vajadzīgs, kāds tevi gaida un nevar bez tevis dzīvot. Kāds cits raksta: “Mīlestība – pasaulē ļoti nobružāts vārds, kuru mūsdienās reti kad lieto, domājot nopietni.”
Var jau būt, ka nobružājies, taču man gribas ticēt, ka šā vārda nozīme tomēr nav izzudusi.
Izmantoti citāti no vidusskolēnu domrakstiem
