Vakar Latvijas tiesa pieņēma lēmumu, kas, cerams, būs precedents nākamajiem tiesu procesiem.
Vakar Latvijas tiesa pieņēma lēmumu, kas, cerams, būs precedents nākamajiem tiesu procesiem. Proti, Rīgas apgabaltiesa lēma piedzīt 100 243 latu no Valsts ieņēmumu dienesta un Finanšu ministrijas par televīzijas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes noklausīto telefona sarunu nelikumīgu publiskošanu. Šādi tiesa atzinusi, ka valsts iestādes nav pildījušas likumos noteikto, ka ikvienai personai ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Jāsaprot, ka šajā gadījumā stāsts nav par to, kāpēc sarunas tika noklausītas. Likumā noteiktā kārtībā tiesai pieprasīt atļauju noklausīties konkrētas personas telefonsarunas ir tiesības diezgan daudzām valsts tiesībsargājošām iestādēm. Šoreiz runa ir par publiskotajām žurnālistes ierakstītajām telefona sarunām. Ierakstīšana tika pamatota ar Finanšu policijas lēmumu un tiesneša sankciju. Tikai pēc skandāla pagājušajā gadā, kad sarunu ieraksti nonāca publiskajā telpā, atklājās, ka I.Jaunalksnes sarunas noklausījušies arī tādā laikā, par kuru nav zināms, vai tas bijis sankcionēts pasākums un kas devis atļauju. Turklāt pastāv pamatotas aizdomas, ka arī sankcija noklausīties telefonsarunas panākta, izmeklētājiem maldinot Augstākās tiesas tiesnesi.
Ja kādam ir vēlmes vilkt paralēles ar citām pagājušajā gadā publiskotajām telefonsarunām, jāatgādina, ka šī lieta atšķiras diezgan kardināli. Visi, kam nebija slinkums, varēja vērtēt tās, kas izmantotas vēl līdz galam neizmeklētā lietā. Citiem vārdiem sakot, šoreiz kāda valsts iestāde un konkrētas amatpersonas nav pildījušas savu tiešo pienākumu ievērot likuma normas. Viņi pieļāvuši, ka valsts noslēpumu saturošas ziņas (šajā gadījumā ierakstītās sarunas) nonākušas publiskajā telpā. Minētajā gadījumā nav svarīgi, vai tā bijusi populāra televīzijas žurnāliste vai kāda cita persona. Būtiskākais – mūsu valstī, kas tiek uzskatīta par demokrātisku, zudusi ticība, ka iespējams saglabāt privātās dzīves konfidencialitāti. Jebkuras analoģijas ar “jūrmalgeitā” figurējušo telefonsarunu publiskošanu ir nevietā. Izmeklēšana pabeigta, un lieta tiek izskatīta atklātā tiesas procesā. Gadījums ar Jaunalksni pierādījis – jebkuras runas par to, ka mūsu tiesībsargājošās iestādes, kam dotas tiesības noklausīties jebkuras telefonsarunas, spēj darboties brīvi no politiskās varas ietekmes, vismaz pagaidām ir nepamatotas. Visiem, kas daudzmaz sekojuši Latvijas politiskajām batālijām, nav bijis ilūziju, ka nekas tāds nenotiek. Acīmredzot tie, kuriem rokās ir attiecīgās varas sviras, visus uzskata par idiotiem, kam nav spriešanas spēju salikt atklātībā nonākušo “kompromatu”, nevēlamo personu diskreditēšanu kopā, piemēram, ar vēlēšanām.
