Patērētājs grib lētu pārtiku. Kāds litru piena no kaimiņa pērk par 20 santīmiem, cits aiziet uz tirgu un lejamu produktu dabū par mazāk nekā trešdaļu lata. Jelgavā tādu nopirkt nevar, tāpēc atliek vien par safasētu maksāt veikalā.
Patērētājs grib lētu pārtiku. Kāds litru piena no kaimiņa pērk par 20 santīmiem, cits aiziet uz tirgu un lejamu produktu dabū par mazāk nekā trešdaļu lata. Jelgavā tādu nopirkt nevar, tāpēc atliek vien par safasētu maksāt veikalā.
“Piena ražošana ir bizness, lielākās saimniecības dzīvo kā uz naža asmens – visiem kredīti, ieguldījumi, dārgi lopi,” vērtē Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja un kooperatīva “Piena ceļš” vadītāja Ilze Aizsilniece. Kad pameta Latvijas tirgu, kooperatīva dalībniekiem liktenīgs bija pat pussantīms par nodoto piena kilogramu. Par to nevarēja vienoties ar dažiem pārstrādes uzņēmumiem, tāpēc aizvien daļa piena aizplūst uz Lietuvu. Turklāt nevis par 16 santīmiem litrā, kā maksā vietējie pārstrādātāji, bet gan par divdesmit. Ieguvums – vismaz četri santīmi par litru – ir milzīgs.
Latvijas pārstrādātāji, vismaz reizi ceturksnī paaugstinot produkcijas realizācijas cenas par pieciem procentiem, apgalvo – zemniekiem nevaram maksāt pat santīmu vairāk, jo, ņemot vērā piena apjomu, tā būtu milzīga nauda. Bet realizācijas cenas palielinājumu pamato ar degvielas, ražošanas, algu un citu izmaksu kāpumu. Taču inflācija skar arī lauksaimniekus, jo govs, spēkrati un fermu elektroierīces nav darbināmas ar saules baterijām.
Lopkopji saka – piena ražošanas pašizmaksa ir vismaz 16 santīmu par kilogramu. Ja par tikai nedaudz augstāku cenu no fermera balto šķidrumu pērk pārstrādātājs, peļņa nav liela. Pērn decembrī kombināti litru fasēta piena realizēja vidēji par 32 santīmiem (ar PVN), liecina Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra informācija. Tas nozīmē, ka nosmelt pienam daļu krējuma (par to iegūstot augstāku samaksu), šķidrumu pasterizēt un iepildīt tetrapakās maksā tikpat, cik zemniekam to dabūt no govs.
Izrādās, vēl vairāk izmaksā piena nogādāšana līdz veikalu plauktiem, jo patlaban to var nopirkt par 50 un vairāk santīmiem. Turklāt, ja realizācijas cenas paceļ tikai viens pārstrādātājs, plauktā tā “uzlec” arī citu ražojumam.
Pozitīvais šajā visā ir tas, ka “beznoteikumu” tirgu jau kādu laiku pamanījuši arī zemnieki. Esam ieguvuši brīvo ES tirgu, pieprasījums pēc mūsu raibaļu devuma ir ne tikai Lietuvā, bet arī Polijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Tur piena pārstrādātāju skaits nav tik sadrumstalots, tāpēc var atļauties maksāt vairāk. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka ES piena iepirkuma cenas samazinās, taču būtiska starpība ir tā, ka tur tās lēni noslīdējušas līdz 21 santīmam, bet pie mums daudzu gadu garumā nupat sasniegušas tikai 16 santīmu par kilogramu.
