Vai tu kādreiz savā klasē, skolā vai kādā grupā esi bijis pazemots? Ja nekad, tad nesapratīsi, par ko šeit runājam.
Vai tu kādreiz savā klasē, skolā vai kādā grupā esi bijis pazemots? Ja nekad, tad nesapratīsi, par ko šeit runājam. Bet maz ticams, ka tu to nesapratīsi, jo tā vien šķiet, ka apsūnojušais un it kā nedaudz ciniskais teiciens par grūto bērnību tomēr ir daudz nopietnāks, nekā gribam atzīt. Trīs jaunieši, kuri teic – būt jaunam nav viegli, nolēmuši ietekmēt vispirms vienas skolas dzīvi. Labas lietas dažreiz vēršas plašumā. Kas to zina, kā beigsies šī iniciatīva. Varbūt ļaunums, ko cits citam netīšām nodarām jaunībā, var mazināties?
Mārtiņš, Irita un Vita ir trīs jaunieši, kuriem nedaudz vairāk par “plikiem” vidusskolas gadiem.
Gribi būt savējais – iedzer
Uz aicinājumu atcerēties vismaz vienu gadījumu, kad juties ievainots, pirmais atbild Mārtiņš. Grupā, lai cik liela vai maza un ar kādu mērķi tā būtu, ir kāds cilvēks, kuru it kā izslēdz, noraida, nepieņem. Tas vienmēr ir sāpīgi. Ir cilvēki, kuri kļūst par apsmieklu objektu neatkarīgi no pašu gribas. “Es atceros kādas dzimšanas dienas svinības, kas norisinājās Jaunpilī. Toreiz man bija 19 gadu. Apsēžas puiši, meitenes un piedāvā dzert. Tā kā alkoholu nelietoju, protams, atteicos. Sākumā mani centās iespaidot, redz, tu mūs necieni un tā tālāk. It kā, lai parādītu cieņu, noteikti būtu jādzer. Beidzās ar to, ka visu nakti pavadīju viens. Neviens ar mani nerunāja. Agrāk par rītu no Jaunpils prom nevarēju tikt. Tad “stopoju” un nokļuvu mājās. Jutos sāpināts. Šajā vecumā nav iespējams distancēties un šo situāciju pieņemt mierīgi. Tas ir dziļš psiholoģisks ievainojums. Muļķīgi, ka vienīgais veids, kā varēju būt pieņemts, – lietot alkoholu. Domāju, šāda attieksme ir netieša vardarbība pret kādu, kas domā vai rīkojas citādi.
Uzvaras kārts – drosme
Irita atceras, ka viņa kā mazas lauku skoliņas audzēkne bērnībā jutusies diezgan labi. Varbūt stabilais lauku pamats palīdzējis, kad nācies iedzīvoties lielākā skolā. “Toreiz piektajā klasē mācījās kāds zēns, no kura visi baidījās. Mums sanāca starpgadījums. Nepaliku parādā. Es kāvos līdz septītajai klasei. Cīnījos par savu vietu. Ar aizskarošiem vārdiem un humora nesaderību sākumā saskāros arī kopmītnēs. Bet nevaru teikt, ka jutos izstumta.” Irita atzīst, ka nopietnas problēmas viņai nav radušās, iespējams, rakstura dēļ, kas nesarežģī lietas, bet gatavs mobilizēt spēkus, lai iztrumpotu savu vietu zem saules.
Viena pret “spicajām”
Vita: “Man būtu ko stāstīt vesela buķete. Varbūt manas slāviskās izcelsmes dēļ. Es nezinu. Esmu bijusi konfliktā ar visu klasi, izņemot labāko draudzeni, kas mani nekad nenodeva. Varbūt es uzdrošinājos? Mums klasē bija “spicais četrinieks” – “Spice Gearls” paveids – klases “elite”, kuru par tādu pieņēma arī audzinātāja. Viņām bija smukākās botītes un tā tālāk. Es uzdrošinājos ar vienu sastrīdēties. Klases meitenes šausminājās par manu nostāju. Pāris reižu puiši izteica atbalstu. Vēl varu pateikt, ka kāda skolotāja iedzina vājprātīgos kompleksos, ar kuriem cīnījos daudzus gadus. Viņa visas klases priekšā mani izzoboja, jo es izteicu viedokli, kuram viņa nepiekrita. Pēc tam katra atbilde vai uzstāšanās auditorijas priekšā prasīja aukstus sviedrus. Bija bailes, vai tikai citiem neizklausos stulba.”
Neiespējamo sapņu pieteikums
Pašlaik šie trīs jaunieši nolēmuši sākt aktivitātes pret vardarbību. Doma par projektu “Vardarbībai – nē” sevi pieteikusi Gruzijā, kur risināta šāda tēma. Jaunieši pārliecināti, ka katrs pazemojums ir atklāta vai slēpta agresija pret topošo personību. Diemžēl dzīve pilna pazemojumiem. Bēdīgi, ka skolā cilvēki cits citam dara pāri. Skolotāji bērniem, bērni skolotājiem. Tāds sabiedrības stils. “Mēs gribam mainīt situāciju,” atzīst jaunieši. Pašlaik viņi ir šā ceļa sākumā. Tikko nodibināta sabiedriska organizācija, nokārtotas visas formalitātes. Par pārējo pāragri runāt. “Vēl mazliet jāpaciešas, līdz atklāsim, kurā skolā mainās gaisotne. Kur ir tā vieta, kur pazemojumu vietā jaunieši cits citu atbalstīs. Mēs ceram, ka spēsim ietekmēt situāciju vismaz vienā skolā. Gribam uzmundrināt tos, kuri ir vai jūtas nepieņemti, un palīdzēt pārējiem dzīvot tā, lai neviens nejustos atstumts,” neslēpj jaunie.
Vai tas iespējams? Ja tu sapņo lielus sapņus, tad viss iespējams. Arī pavērst bultu pret sevi – neļauties “būt kā visi” – tas sāp, bet no šiem drosmīgajiem pasaule gūst vairāk.
***
Kā jūties starp savējiem?
Laima, mācās Jelgavas Valsts ģimnāzijas 11. klasē:
Esmu pārliecināta par savu taisnību un, ja mani ignorē, neuztraucos, jo parasti šo cilvēku viedoklis nav svarīgs. Gadās, ka jūtos uztraukusies vai nesaprasta, bet tas ir ļoti reti un nav būtiski. Arī pati cenšos nevienu neaizvainot.
Kaspars, mācās Valsts ģimnāzijas 8. klasē:
Jā, bieži esmu nesaprasts. Sevišķi ģimenē. Tad ieeju savā istabā vai arī aizbraucu pie draugiem. Arī ar klases audzinātāju nav labu attiecību. Ar citiem skolēniem parasti saprotos. Pa retam gadās pārpratumi. Domāju, nav tā, ka vecākiem vienmēr taisnība. Arī man tā ir. Šķiet, tas ir 50 procentu pret 50.
Zane, mācās 1. ģimnāzijā:
Valda bara instinkts. Mani neviens neaizvaino, bet es gan dažkārt. Cīnos par savu vietu. Ar skolotājiem gan ir tā, ka viņi mūs diezgan bieži aizvaino. Atvainošanās bijusi no skolēnu puses, bet no skolotāja – nekad.
Kristaps, mācās 1. ģimnāzijas 11. klasē:
Uzreiz neatceros, bet diezgan bieži esmu juties atstumts, sevišķi mazākajās klasēs. Ja tu nedomā kā vairākums, tad tas ir neizbēgami. Tas nav normāli. Arī tas, ka mums jāatvainojas skolotājiem, bet viņiem ne. Nav jau tā, ka vainīgi vienmēr ir tikai bērni un jaunieši.
Vilma, mācās Jelgavas Spīdolas skolas 6. klasē:
Klases biedru apvainota jūtos bieži. Bet es neņemu nopietni. Patiesībā negribu atcerēties. Tas nav īpaši jauki. Nē, skolotāji mani nekad nav aizvainojuši, arī mājās ir lieliskas attiecības.
(Tie, kas stājās fotokameras priekšā un sniedza atbildes, protams, ir drosmīgi cilvēki. Paldies!)
