Pirmais ceļojums bijis 8. klasē, kad tēva māsa aizvedusi uz Lietuvu. Pēdējie iespaidi gūti šogad Slovēnijā.
Pirmais ceļojums bijis 8. klasē, kad tēva māsa aizvedusi uz Lietuvu. Pēdējie iespaidi gūti šogad Slovēnijā. Viņa bijusi 26 valstīs, ja par pirmo ņem Latviju. Radošam cilvēkam lūgums pāris teikumos raksturot katru valsti varbūt nav ļoti grūts, tomēr tas ir izaicinājums. Arī Bērnu un jauniešu centra direktorei Silvijai Andersonei.
Lietuva. Kauņas Devītais fords, pazeme iespaidīga, emocionāli nepatīkami. Negribētu tur atgriezties. Astrahaņas apgabals. Studentu celtnieku vienības sastāvā vācām tomātus. Viens tatārs vēlējās, lai kļūstu par viņa sievu, visi radi mani vēroja, neļāva sauļoties utt. Igaunija. 18 gadu vecumā kopā ar kori no Ozolniekiem. Joprojām neesmu sapratusi šo tautu. Viņi man ir svešāki par ķīniešiem. Rumānija. Pārsteidza tumšādaino cilvēku skaits. Atceros disko ar arābiem un mukšanu no afrikāņiem. Kā komjaunatnes sekretāre vedu grupu uz Moldāviju pa Puškina vietām. No Puškina neko neatceros. Kolhozā dzēra vietējo stipro dzērienu no lielām glāzēm. Ēda pompuškas – eļļā vārītus bumbuļus, apkaisītus ar ķiplokiem. Man tik ļoti garšoja, ka iedeva līdzi. Soma vairs nebija lietojama. Pieredzes apmaiņa Ukrainā. Atceros vien to, ka kādā ēdnīcas logā bija rakstīts: “Ļubļu ja makaroni.” Jau toreiz sapratu, ka makaronus nevajag mīlēt, bet ēst. Ungārija. Uz turieni brauca PSRS labākie komjaunieši. Liels vilciena sastāvs. Uzvedāmies kā no striķa norāvušies. Var, protams, piebilst, ka Ungārijā ir skaistas rozes. Kazahijā nokļuvu 28. dzimšanas dienā kopā ar melioratoru kolektīvu. Tur spēlēja tā laika mūsu izcilie volejbolisti. Kliedzu kā traka. Miliči sarosījās. Tā ir vienīgā reize, kad esmu vērojusi sporta sacensības. Tās tāpat kā azartspēles un narkotikas nav priekš manis. Bulgārijā biju uz masku festivālu. Tad pirmo reizi uzzināju, ko nozīmē šoferu streiks. Pieredzēju arī, ka elektrība bija tikai vienu stundu diennaktī. Čehija manās acīs ir pasaku zeme. Skaistās pilis un bērnu pasaku filmas. Zviedrijā būts diezgan daudz. Pirmā reize iespaidīga ar to, ka tulkam bija beigusies pase. Aizbraucām angliski nerunājoša kompānija. Vārds Silvija Andersone zviedriem šķita pazīstams, viņi ar mani kontaktējās un lūdza pārtulkot. “Strādāju par tulku”, kaut pati nesapratu ne vārda. Norvēģijā ieradāmies dienu agrāk, nekā mūs gaidīja. Stacijā izcēlās ugunsgrēks. Man iekrita “loze” mitināties dzīvoklī, kurā bija arī cilvēks ar garīgu invaliditāti. Somija. Kopš tur ostā ēdu lašu zupu, tā joprojām ir viena no manām delikatesēm. Spilgtā atmiņā klintīs cirstās baznīcas. Polija ir par lielu un nevietā. Pārāk bieži nācies to šķērsot. Vācija ir viena no mīļākajām zemēm. Bavārijā būts gan “Oktober festā”, gan Ziemassvētkos. Kalni, pilis, vīns, štovēti kāposti un desiņas. Holande. Pa pērkamās mīlestības ielu gāju divu holandiešu pavadībā. Šoks bija redzēt kailus ķermeņus kā preci skatlogos. Austrija. Ceļmalas krodziņi, kalni, Zalcburga. Dārzs ar ūdens izraisītiem pārsteigumiem pie pils, kur uzņemtas “Mūzikas skaņas”. Francija izveda cauri kultūras vēstures hrestomātijai, neskarot sirdi. Tā nav mana vieta uz pasaules. Monako zeme kā Hansa Kristiana Andersena pasakās, Montekarlo spēļu industrijā iemetu savu artavu, nenoraujot nevienu kloķi un par to visu pilnīgi neinteresējoties. Spānija paliks atmiņā ar manu lielo neprātību. Devos pie topošā projekta partneriem, zinot tikai pilsētu, kāda Antonio vārdu un telefona numuru. Itālijā esmu bijusi vairākkārt, bet vienmēr atgriezusies mājās ar šo zemi nesatikusies. Man tur nepatīk. Roma rosinājusi pārdomas. Pāri visam – esmu vēlējusies pēc iespējas ātrāk tikt no turienes prom. Skotija ir zeme, kas tuva manai emocionālajai izpratnei par mājām. Violeti kalni ar viršiem, aitas. Akmeņi, jūra, klintis. Cilvēku sirsnība. Mīļa zeme. Slovākija. Astoņas dienas dzīvoju Tatru kalnos. Lietus nepārstāja, dubļi līdz acīm. Katrā virsotnē gavilēja sirds. Es to varēju!
Dānija bija pirmā zeme, uz kuru vedu “Jundas” bērnus. Milzīgs autobuss pilns ar bērniem… Bija pazudis solītais tulks. Pirmās dienas vakarā izdevās saprast, ka skolas pavārs nav skolas direktors. Sakopoju visus spēkus. Pēc šā raksta man taču vecāki vairs bērnus neuzticēs! (Varbūt tieši otrādi – redzēs, ka nepazudīs jebkādā situācijā – aut.)
Ķīna. Milzīgu pretrunu zeme. Nez ko lai saku? No ārprātīgas nabadzības līdz spožākajiem cilvēka prāta sasniegumiem. Milzīgs cilvēku blīvums. Vienu peļķi slauka astoņi veči. Uz jebkuru jautājumu gide atbildēja ar vārdu “nezinu”.
Baltkrievija ir pēdējā zeme, kuru Silvija raksturo mini apjomā. Šajā zemē būts pērnā gada nogalē. “Jutos kā ģimenes svinībās ar sen neredzētiem radiem. Biju patiesi pārsteigta par bērnu pašdarbības kolektīvu augsto līmeni.”
Un nu kārta Slovēnijai. Zemei, par kuru gribētos runāt mīlestības valodā. Zeme, kura pārsteidza, aizrāva un sajūsmināja. Zeme, kur cilvēki mīl, priecājas, raud, sēro un uzvar ar ārkārtīgu temperamentu. “Tā ir zeme, kuru iemīlēju no pirmā acu skata. Egļu meži, sniegs, pārsvarā vienstāva mājiņas Uz katra pakalna maza baznīca, uz kuru ved šaurs kalnu ceļš. Celjē – pilsētiņā Alpu kalnu nogāzē ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju – sagaidīja ar vārdiem: “Esi sveicināta mājās!” Pirmo reizi mūžā dzīvoju ēkā, kas savienota ar baznīcu. Tā pieder lazaristu misijai. Kad izkāpām no mašīnas, mūs sagaidīja baznīcas zvanu skaņas. Vēlāk izrādījās – ik pa 15 minūtēm tur zvana. Visskaistākās skaņas ir piecos vakarā, kad no viena dievnama sāk un zvanu skaņas aizvijas no pakalna uz pakalnu, kur katrā vietā ir pa mazai baznīciņai. Biju tur tikai divas pilnas dienas, bet par slovēņiem un Slovēniju uzzināju ļoti daudz. Slovēņi raud par to, ka vairs nav Dienvidslāvijas, bet priecājas, ka ir Slovēnija. Viņi uzskata, ka dzīvo labi, sakārtoti un pārtikuši. Cilvēki atvēra ne tikai savu māju, bet arī sirds durvis. Mēs daudz smējāmies, bet bija brīži, kad arī raudājām. Apbrīnojamā kārtā tur sadzīvo kristīgā reliģija un komunisma ideāli. Komunisti satiekas baznīcas telpās un uzskata, ka mērķi ir kopīgi.
Lai arī cik brīnišķa ir kāda zeme, trešajā dienā vienmēr gribējies būt mājās. Kaut puslīdz labi zinu gan angļu, gan vācu valodu, nerunājot par krievu un aizmirsto franču valodu, pārpratumi ceļojumu laikā iznāk joprojām,” tā mazliet ekskluzīvo ieskatu pasaulē beidz S.Andersone.
Slovēnijas apmeklējums “Jundai” pavērs iespēju piedalīties trīs dažādos projektos.
