Gandrīz deviņus gadus Valsts policijas priekšnieka krēsls gaidīja ģenerāļa Alda Lieljukša atgriešanos.
Gandrīz deviņus gadus Valsts policijas priekšnieka krēsls gaidīja ģenerāļa Alda Lieljukša atgriešanos. Un sagaidīja. “Iepriekšējo reizi man policijas vadīšanu uzticēja, kad tā, maigi sakot, bija bēdīgā stāvoklī. Arī tagad sistēma jāveido no jauna. Nebaidos, ka netikšu galā. Galvenais – jāstrādā!” atzīst A.Lieljuksis.
Kādreizējā “stūra mājā”, par spīti valsts varas maiņai, joprojām valda pagātnes elpa. Kabineti rada ilūziju par nonākšanu piecdesmitajos gados – masīvas mēbeles, stabilas metāla galda lampas ar klasiskiem baltiem kupoliem, solīdas un pieredzējušas sekretāres. Ieeja Valsts policijas priekšnieka mītnē atgādina parastas skapja durvis, aiz kurām paveras plašs, jau mazliet modernizēts kabinets, un pie dokumentiem, likumiem un ar presi nokrauta galda sēž ģenerālis. Laipns, atsaucīgs, tajā pašā laikā stingru skatienu, izteiktu rokas spiedienu un labi nostādītu runu bez izplūšanas liekvārdībā. Intervijas laikā vairākkārt zvana telefons, tiek kārtoti saimnieciski jautājumi. Rodas iespaids, ka Aldis Lieljuksis darbojas aktīvi un zina, ko grib.
Ar formas cepuri kopš bērnības
Ģenerāļa bērnība un skolas gadi aizritējuši Jelgavā. “Pavasara ielā. Tā tagad briesmīgi izrakņāta,” piebilst Aldis Lieljuksis. Uz jautājumu par profesijas izvēli ģenerālis iesākumā nosmejas un teic: “Tā ir, ka mazi puikas staigā ar miliča cepuri galvā.” Netālu dzīvojis vīrietis, ko visi saukuši par “mazo milicīti”. Tādēļ, ka viņam bijis neliels, kalsns augums, un tādēļ, ka viņš strādājis milicijā.
“Kad bija iedzēris, un tas negadījās reti, neliedza uzlaikot savu formas cepuri. Lielāku prieku nevajadzēja – gāju pa ielu un izrādījos. Un tad “mazais milicītis” man uzdāvināja parādes formas balto cepuri. Ilgi ar to staigāju. Vismaz, kamēr veidojās apziņa – jācīnās pret ļaunumu, jārod taisnīgi risinājumi.”
Pēc skolas, kā jau tobrīd ierasts, – dienests padomju armijā. Aldim Lieljuksim paveicās – daži gados vecāki pagalma puiši obligāto karadienestu pildījuši trīs gadus, viņš – tikai divus.
“Līdz šim tā arī neesmu sapratis, kādēļ mani pēc atgriešanās no armijas uzaicināja strādāt milicijā. Var jau būt, ka tā tobrīd bija populāra lieta – piedāvāt tādu darbu jauniešiem pēc armijas. Varbūt arī liktenis.”
Uzliek Annas gailim šlipsi
Pirmā prakse Jelgavas milicijā pašreizējam Valsts policijas priekšniekam palikusi atmiņā ar kuriozu atgadījumu. Kāds armijas praporščiks krietnā reibumā īstenojis ekvilibrista cienīgu triku – pa zibens novedēju uzrāpies Annas baznīcas tornī un uzlicis gailim kaklā kaklasaiti. Kad tas pamanīts, saprotams, šlipsi vajadzējis noņemt. Neviens gan nav bijis tik drosmīgs, lai triku atkārtotu vēlreiz. Arī pats jokdaris skaidrā prātā pat dzirdēt vairs negribējis par kaklasaites noņemšanu. Divas nedēļas būvētas stalažas, lai varētu piekļūt gailim un atbrīvot to no drēbes gabala.
Pēc studijām saņemti vairāki darba piedāvājumi – gan Jelgavā, gan Dobelē, gan Ādažos. Izvēle kritusi uz pēdējo. Praktisku iemeslu dēļ. Kolhoza priekšsēdētājs norādījis uz daudzdzīvokļu māju un teicis: “Izvēlies jebkuru divistabu dzīvokli.”
“Jelgavā pagājušais laiks bija jauks. Atminos 1. bērnudārzu – tas atrodas pie tirgus un, cerams, vēl darbojas, kā arī 2. bērnudārzu, tagadējā Emīla Dārziņa ielā.” Tur audzinātāja bijusi latviešu deju horeogrāfa Viļa Ozola sieva, kas ģenerālim atmiņā palikusi kā jauks, bet stingrs cilvēks.
“Gadās satikt skolotāju Lielkalni no 2. vidusskolas. Daudzi mani atceras, arī pats nereti apciemoju Jelgavu. Tur atdusas man mīļi cilvēki, joprojām mīt radi, un arī profesionāli tā ir interesanta pilsēta.”
Likumsargs – paraugs pārējiem
Nemanot sarunā no personīgām lietām ģenerālis pāriet uz domu apmaiņu par policiju. Aldis Lieljuksis sev skaidri definējis, kādai jābūt policijai un policistiem. “Kaut vai ētika. Policistam vienmēr jāpiedomā, kur viņš iet, kā uzvedas, galu galā, ar ko kopā svin dzimšanas dienu un kā to dara. Viņš ir policists 24 stundas diennaktī, sava veida paraugs pārējiem. Kā gan likumsargs var kaut ko prasīt no citiem, ja pats neievēro likumus?” retoriski jautā ģenerālis.
Taču dzīvē nebūt nav tā, kā gribētos. Ir pārkāpumi, arī no augstu amatpersonu puses, taču, lai vēl vairāk negrautu policijas prestižu, Aldis Lieljuksis pievienojas iekšlietu ministram Ivaram Godmanim, kas uzskata – labāk kadru trūkums nekā korumpēti un likumnepaklausīgi policisti. “Policijas prestižu nevar veidot mākslīgi. Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem. Viens no tiem – kā strādājam ar sabiedrību, cik atsaucīgi, prasmīgi un palīdzēt spējīgi ir policisti, cik viņi ir tuvu sabiedrībai.”
Priekšnieks atzīst, ka policijas pienākumi ir ļoti plaši. Profilaksei gandrīz neatliek resursu. “Manuprāt, policijai jānodarbojas ar smago noziegumu, organizētās noziedzības, narkomānijas jautājumiem, nepilngadīgo lietām, ceļu satiksmes negadījumiem.” Tādēļ Aldis Lieljuksis rosinājis izveidot atsevišķu institūciju bezvēsts pazudušo meklēšanai (tā policistiem prasa ļoti daudz laika), kā arī sabiedriskās kārtības sargu (kādreiz tā saucamos “družiņņikus”) vienības, kas palīdzētu parūpēties par kārtību ielās.
Policijai māca jau no skolas sola
Diemžēl jau drīz vien pēc stāšanās amatā ģenerālis piedzīvojis vilšanos. Saņemot atskaiti par pagājušo gadu, fakti liecinājuši – noziegumu atklāšanas procents mazinājies.
“Ja raugāmies uz skaitļiem – pa šiem gadiem slepkavību, laupīšanu un citu smago noziegumu atklāšanas procents būtiski sarucis. Piemēram, slepkavību atklāšana patlaban ir 53 procentu līmenī, bet, kad atstāju Valsts policijas priekšnieka amatu (1998. gadā – aut.), tā bija aptuveni 65 procenti.” Arī Jelgavas policija nevar lepoties – smago noziegumu atklāšana pērn ir zemāka par 50 procentiem.
Būtiski piesaistīt policijai jaunos, uzskata Aldis Lieljuksis. Un to var darīt jau no skolas sola. Ir akreditēta speciāla programma vidusskolā, kuru pielāgo vienai klasei, tādējādi padziļināti gatavojot tās audzēkņus darbam policijā – gan par izmeklētājiem, gan ekspertiem, gan citās jomās. Šoruden šo programmu varētu sākt izmantot Rīgas 84. vidusskolā.
“Nemaz nebūtu slikti, ja arī Jelgavā kādā skolā nolemtu to īstenot. Jauniešus tas interesē, ja vien pedagogs nedaudz palīdz. Lai aizved uz Liepāju un parāda, kāda izskatīsies nākotnes policija. Kad viņi pabeigs Policijas akadēmiju, būs lepni par izvēlēto profesiju un darba apstākļiem. Tā ir nākotnes vīzija, pie kuras jāstrādā.”
***
Aldis Lieljuksis
– Dzimis 1952 . gada 26. decembrī Jelgavā.
– 1984. g. beidzis Minskas Augstāko milicijas skolu.
– 1984. – 1992. g. Rīgas rajona Saulkrastu Policijas daļas priekšnieks.
– 1993. g. iecelts par Valsts policijas priekšnieku.
– 1996. g. piešķirta policijas ģenerāļa pakāpe.
– 1998. g. atbrīvots no IeM Valsts policijas priekšnieka amata un dienesta iekšlietu iestādēs.
– 1998. g. Rīgas apgabaltiesa nolemj atjaunot Valsts policijas priekšnieka amatā.
– 1999. g. atteicies no Valsts policijas priekšnieka vietas.
– 2000 . g. Ģenerālprokuratūras Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieka vietnieks.
– 2006. g. iecelts Valsts policijas priekšnieka amatā.
***
Viedoklis
Valsts sekretārs Aivars Straume:
Aldis Lieljuksis ir cilvēks ar jaunu skatījumu uz policijas problēmām, kuram varētu izdoties veiksmīgi pildīt jaunos pienākums. Pozitīvi, ka, pēdējos gados strādājot Noziedzīgi iegūto līdzekļu novēršanas dienestā, nav sarāvis saikni ar iekšlietu struktūrām.
