Pie mums iekšlietās tagad nav nekā aktuālāka par pērkamās erotikas jautājumu.
Pie mums iekšlietās tagad nav nekā aktuālāka par pērkamās erotikas jautājumu. Pilnīgi piekrītu! Erotika mums katram pienākas par brīvu. Protams, ir sabiedrībā īpatņi, kam ar dabūšanu problēmas. Tāpēc mūsu valstī vajadzētu padomāt par šādu humāno palīdzību. Šī tēma nesen pārrunāta Baltijas valstu iekšlietu ministru tikšanās laikā. Zviedrijā, piemēram, erotisko pakalpojumu pircējs ir kriminālnoziedznieks. Lietuvā nu jau arī. Somijā par to vēl domā. Bet Igaunijā likvidējuši erotiskās masāžas salonus.
Es saprotu tā, ka pat indīgās krutkas problēma ir mazsvarīga, salīdzinot ar pērkamas erotiskās masāžas morālo kaitīgumu. Daudz ētiskāk būtu šādu masāžu saņemt kā balvu vai žēlsirdības dāvanu. Vajadzētu, lai pie mums šo lietu kontrolē un finansē pašvaldības. Vārdu sakot konkursa kārtībā varētu aicināt pieteikties darbā sociālās aprūpes brīvprātīgās un brīvprātīgos masēšanai vai masāžai (pēc erotikas izsalkušās personas vajadzībām). Erotiski neapmierinātie varētu vērsties ar iesniegumiem pašvaldībā, kas savukārt katram piestiprinātu masieri. Šis darbinieks par minimālo algu sniegtu pakalpojumus erotikas trūkumcietējam (vai cietējai), piemēram, sešas erotiskās masāžas gadā. Uzskatu – pilnīgi gana!
