Anete, divu bērnu māte Kad ar bērnu radušās domstarpības, mana taktika – neļaut strīdam izvērsties. Pirmkārt, cenšos saglabāt mieru. Otrkārt, mēģinu pēc iespējas noskaidrot viņa viedokli un respektēt to.
Anete, divu bērnu māte
Kad ar bērnu radušās domstarpības, mana taktika – neļaut strīdam izvērsties. Pirmkārt, cenšos saglabāt mieru. Otrkārt, mēģinu pēc iespējas noskaidrot viņa viedokli un respektēt to. Esmu taču vairāk pieredzējusi un varu secināt, kāpēc bērns tā uztver lietas un kas radījis viņa nostāju. Iespējams, pati kaut ko līdz šim esmu palaidusi gar ausīm un man galīgi nav taisnība. Ja uzklausītie argumenti ir vērā ņemami, es par to runāju ar bērnu, un abi meklējam kompromisu. Taču principiālos jautājumos (piemēram, ir vai nav skolā cītīgi jāmācās kāds “stulbs” priekšmets, kas bērnam šķiet neinteresants un grūti izprotams, turklāt tajā apgūtās zināšanas, pēc viņa domām, vēlāk nekur nenoderēs), protams, nepiekāpšos. Tad nav diskusiju, stingrā, bet mierīgā balsī pasaku, ka nav iespējami citi varianti. Tas momentā gan strīdu neatrisina, tāpēc žigli beidzu šo tēmu un pāreju uz citu, vēlams, patīkamāku. Pie strīdīgās sarunas atgriežamies vēlāk, kad bērnam prāts “atdzisis” un pati esmu padomājusi savus argumentus.
Manuprāt, ja ar bērnu strīdi un sirsnīgas mīlestības izpausmes ir līdzsvarā, turklāt konfliktos vecāki reizēm atzīst arī savu nezināšanu vai vājumu, viss ir normāli. Vai gan absolūti sterila dzīve ir vislabākā un vai tāda mums maz patīk? Var arī dažu reizi mazliet paklaigāt, tā teikt, zibeņus pamētāt, ja nepārprotami jāizrāda sava izteikti negatīvā nostāja. Tikai ļoti svarīgi, lai klaigātāja ir mute, ne prāts un sirds, tos nu gan vismaz vecākiem pašiem jāsavalda. Citādi būs ļoti grūti pēc tam savam delverim bez vārdiem pateikt: “Un tomēr es tevi mīlu, palaidniek!”