Neatkarīgi no ieņemamā amata un apģērbu «brendiem» pat aiz visaugstāko amatpersonu tēla veidotāju iestudētajām runām un grima kārtas uz sejas katrā slēpjas kādu cilvēcīgu īpašību kopums, kas labākajā gadījumā atklājas vien neformālās situācijās.
Neatkarīgi no ieņemamā amata un apģērbu “brendiem” pat aiz visaugstāko amatpersonu tēla veidotāju iestudētajām runām un grima kārtas uz sejas katrā slēpjas kādu cilvēcīgu īpašību kopums, kas labākajā gadījumā atklājas vien neformālās situācijās. Piemēru tam netrūkst.
Vašingtonas Baltā nama saimnieks reiz neoficiālā (taču pasaules vadošo telekanālu operatoru pusslepus veiksmīgi nofilmētā) sarunā ar Lielbritānijas līderi vaļīgi izteicās, ka Tuvo Austrumu valstu radikāļiem “jābeidz taisīt sūdus” (tas ir, šaudīties ar raķetēm). Savukārt Latvijas televīzijas brigāde notrāpīja valdības vadītāju telefoniski paužam gatavību paša partijas biedram un ministram pretīrunāšanas gadījumā “sadot pa galvu”. Tā teikt, nekas cilvēcisks nav svešs arī vīriem no augstajiem krēsliem.
Cilvēciski var saprast arī bijušā iekšlietu ministra, tagadējā Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Dzintara Jaundžeikara reakciju uz faktu, ka ceļu policija aizdomās par automašīnas vadīšanu narkotisko vielu reibumā aizturējusi viņa astoņpadsmit gadu veco atvasi. Kā jau nereti tas notiek ar politiķiem saistītos līdzīgos starpgadījumos, pirmā reakcija bija skaļš paziņojums par provokāciju (lai atceramies kaut eksdeputāta Ādamsona dzērumā izraisīto avāriju), policistu apsūdzēšana instrukcijas pārkāpšanā, nekustīgu acu zīlīšu sasaistīšana ar spilgtām deju zāles gaismām un visam pa vidu arī Jaundžeikara jaunākā dievošanās, ka aizliegtas vielas pašrocīgi savā organismā viņš neesot uzņēmis.
Lai gan jaunietim paveicās vismaz tajā ziņā, ka nevajadzēja ar rūgtumu sirdī noskatīties, kā tēva džipu aizgādā uz maksas stāvvietu, un domās pārcilāt šīs izpriecas potenciālās izmaksas, ekspertīze nekādus brīnumus nesarūpēja un skaidri paziņoja, ka bijušā ministra dēla asinīs atklāta narkotiskā viela “ecstasy”. Galu galā arī policijas darbības pārbaudi veikt lūgušais eksministrs izteikumos kļuva mazāk kategorisks un pēc administratīvās lietas ierosināšanas lakoniski paziņoja, ka “likums uz visiem attiecas vienādi”.
Saistībā ar notikušo gaužām mazsvarīgs ir policijas aizturētās personas uzvārds – vienalga, vai tas būtu Jaundžeikars, Bērziņš vai Bumbierītis. Būtiskākā noteikti ir – kaut arī cēlo tēva jūtu vadīta – bijušā ministra rīcība. Tā vietā, lai censtos no situācijas iziet korekti (tādējādi, kas zina, mazliet paspodrinot savu apputējušo tēlu), bez liekiem asumiem, izdarot attiecīgus secinājumus un cenšoties visu vērst par labu, Jaundžeikars izvēlējās lidināt pārmetumu (labi, ka tikai) maisiņus visos virzienos – sākot ar nesen paša pārraudzītās policijas strostēšanu un naktsklubu vainošanu notikušajā (visticamāk, arī ne bez pamata) un beidzot ar pamatīgu sašutuma vētru pret plašsaziņas līdzekļiem, kas, tavu neražu, pateicoties konkurējoša politiskā grupējuma aktīvistam, tikuši pie veikli “nolietas” informācijas par dēlēna kļūmi. Pretējā gadījumā nebūtu ažiotāžas un, kas zina, notikušo vispār varētu nostumt vistālākajā auto bagāžas nodalījuma stūrī.
Deputāta Jaundžeikara rīcība ir saprotama, taču ne attaisnojama. Ja reiz runāt par politisku provokāciju, tad tūlīt pēc A pieklātos sacīt arī B un sākt nekrietno provokatoru meklēšanu, bet ne publiski mētāties ar pusnopietniem minējumiem, ka kāds teju vai sektantisks spēks īsteno moderno laiku polittehnoloģijām atbilstošu vendetu, iesaistot tajā politiķu radus no jaunākās paaudzes. Ja reiz zēnam gadījies “iebraukt ripās”, saņemt dūšu un vēl ar dubultu sparu iesaistīties cīņā pret narkotiku izplatību būtu tikai politiķa cienīgi. Tas gan laikam par daudz prasīts, jo vieglāk ir histēriski ļauties “papuča faktoram”.
