Nesen, kad nolēmu ikdienas straujajā dzīves tempā izrauties uz lēnīgām brīvdienām pie draugiem, doma, ka varētu nesteidzīgi atpūsties, tomēr nepiepildījās gluži tā, kā biju iecerējis.
Nesen, kad nolēmu ikdienas straujajā dzīves tempā izrauties uz lēnīgām brīvdienām pie draugiem, doma, ka varētu nesteidzīgi atpūsties, tomēr nepiepildījās gluži tā, kā biju iecerējis.
Ezere ir pagasts Saldus rajonā Lietuvas pierobežā. Aptuveni 35 kilometrus no rajona centra. Kādā nedēļas nogalē devos turp pie feiniem paziņām lauku mieru baudīt. Lai arī tālumā manāma rinda Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma gaismekļu, vakari tur ir burvīgi klusi gan siltajos gadalaikos, gan ziemā. Taču jau pirmās brīvdienu nakts atpūta pagaisa, kad saimniekmājā no dēliem tika saņemts telefona zvans – ap pulksten četriem naktī nācās steigties palīgā kādam jaunietim, kas nebija ticis galā ar spēkrata vadību un “nolidojis” no ceļa pārdesmit metru attālumā uz lauka.
Pozitīvais šajā stāstā ir tas, ka uz vēlajā nakts stundā tik vientuļā ceļa gadījās puiši, kas devās mājup no piektdienas vakara izklaidēm pagasta centrā. Nav zināms, cik ilgi laukā spīdošās mašīnas ugunis būtu pamanāmas un vai paviršāks ceļinieks tās vispār ieraudzītu. Viņi apstājās. Tobrīd nebija svarīgi, vai avarējušais brašulis ir reibumā vai ne, steidzami vajadzēja līdzēt cietušam cilvēkam, reizē izsaucot mediķus un palīgus. Kā izrādījās, šoferis bija kļuvis par automašīnas upuri, jo pēc kūleņošanas viņa galva pa lūkas atvērumu tika iespiesta starp jumtu un apsnigušo zemi. Divu jauniešu spēki bija par maziem, lai braucamo paceltu, taču cietušais aukstumā gaidīt nevarēja. Tūlīt palīgā bija atsteigušies pāris puišu radinieku, pagājušas teju jau divdesmit minūtes, bet mediķus aizvien nemanīja. Izdevās pacelt spēkratu. Nevilcinoties “lidotāju” veda pretī Saldus ārstiem. Pa gludi spīdīgo segumu (akmens ceļu uzturētāju groziņā) bija jābrauc gana ātri, jo tumsā tā īsti nevarēja novērtēt traumu nopietnību. Vēlāk izrādījās, ka vīrieša galva cietusi gan no mašīnas svara, gan aukstuma. Arī plaukstas un pirksti kādu laiku būs jāārstē, jo var tikai iedomāties, kā mēs rīkotos, apzinoties, ka nakts melnumā esi viens lauka vidū, iespiests starp aukstu zemi un dzelžu kaudzi. Turklāt to novelt nespēj, bet saucienus pēc palīdzības neviens nedzird.
Aptuveni 40 minūšu pēc tam, kad tika izsaukta ātrā palīdzība, ceļā starp Ezeri un Saldu puiši sastapa diplomētus glābējus. Tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai mediķi iztūļātos no pilsētas.
Tikai liela veiksme un tūlītēja jauniešu rīcība, neapjūkot šādā situācijā, iespējams, paglāba cietušo no ļaunākā, jo saule austu un cilvēki parādītos labi ja pēc trim četrām stundām.
Sestdienā, klausoties mājinieku aizrautīgo stāstu par to, kā bija un kā varēja būt, tā arī paliku niknā nesaprašanā, kas ir tie, kam nelaimē uzticam savas dzīvības. Saprotams, ka rutīna iespējama jebkurā profesijā, taču atbildība tik nopietnā jomā, manuprāt, nedrīkst noplicināties.
Šausmu stāstu cienīgi sižeti dzirdēti arī par daudz tuvākas pilsētas mediķiem, kas uzņemšanas nodaļā skarbi liek gaidīt un ilgi neizrāda ne mazāko interesi par cietušo. Kāds paziņa respektablas galvaspilsētas slimnīcas ārsts, kurš šajā saulē atgriezis ne vienu vien smagi cietušu cilvēku no Latvijas rajoniem, reiz uzskaitīja daudzas mūsu valsts pilsētas, kur viņš nepavisam negribētu kādu veselības ķibeli gūt. Jo neuzticas ārstniecības personālam, tā godaprātam, atbildībai, prasmēm. Un tikai tad jāmin neatbilstoša aparatūra un citas tehniskas lietas. Labāk neminēšu, kur šādā uzskaitījumā viņš ierindoja mūsu pilsētu.
