Viena no šobrīd populārākajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē sāk kļūt traģikomiska.
Viena no šobrīd populārākajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē sāk kļūt traģikomiska. Katrs, kuram nav slinkums, nāk klajā ar prātojumiem par to, ko vajadzēja un ko nevajadzēja darīt Latvijā ES cukura reformas kontekstā. Diemžēl šie komentāri nereti ir ne tikai klaji demagoģiski un nesaprātīgi, bet arī neapdomīgi un bīstami. Arī vairākas gan jau pastāvošas, gan šai situācijai par godu no jauna dibinātas organizācijas pašlaik rīkojas populistiski un destruktīvi.
Jāsaprot, ka Latvijas cukurfabrikām, pieņemot lēmumu par restrukturizāciju, bija jābalstās uz ekonomiski pamatotiem argumentiem. Turklāt valstij jebkādi iejaukties nav tiesību, jo fabrikas ir 100 procentīgi privātuzņēmumi, nevis valsts īpašums, kā tas bija senajos Ulmaņa laikos, kuri šīs situācijas kontekstā tik bieži tiek pieminēti.
Vēlos vēlreiz atgādināt, ka cukurfabrikas saņems gandrīz 50 miljonus eiro kompensāciju, ja tās nolems pilnībā demontēt iekārtas. Ja fabrikas nolems atteikties no cukura kvotas un daļēji demontēt iekārtas, kompensācija būs ap 36 miljoniem eiro. Savukārt, ja fabrikas restrukturizāciju nolems veikt gadu vēlāk, kompensācija samazināsies: pilnīgas demontāžas gadījumā tā būs 41 miljons eiro, bet vēl pēc gada – 34 miljoni eiro. Savukārt cukurbiešu audzētāji no kopējā restrukturizācijas maksājuma un citiem fondiem, piemēram, par 2007./2008. gada sezonu kopumā saņems, iespējams, vairāk nekā 1400 latu par hektāru. Turklāt papildus viņi varēs izmantot savu zemi, audzējot citas kultūras un gūstot no tā peļņu, kā arī saņemot par to tiešmaksājumus no ES struktūrfondiem.
Jāpiebilst, ka ik gads, ko mūsu cukura ražotāji paliek cukura ražošanas tirgū, palielina kopējo iemaksu ES fondā par 20 miljoniem eiro. Tieši šie 20 miljoni katru gadu ir ieguldāmi daudz racionālāk, attīstot tādus saimniekošanas veidus, kuri ir perspektīvi un var dot peļņu nākotnē, nezaudējot savu pašreizējo attīstības pakāpi un vietu lauksaimniecības tirgū. Nebūtu loģiski vienkārši spītības pēc atteikties no Eiropas kompensāciju miljoniem, kuri nodrošinās saimniecību pārprofilēšanu un cukurfabriku strādnieku sociālās garantijas.
Ieguvumi no cukura ražošanas nozares restrukturizācijas būs lielāki nekā no principiālas turēšanās pie “salmiņa”. Ne tikai tāpēc, ka mums vienkārši ir jāievēro ES noteikumi, jo esam pilnvērtīga tās dalībvalsts. Arī analizējot ārpus ES konteksta, ir skaidrs, ka ilgi situācija, kāda tā bijusi cukura ražošanā Latvijā, nevarētu turpināties. Bez subsīdijām un valsts finansiāla atbalsta tā nespēj konkurēt ar daudz lētākā cukurniedru cukura ražošanu. Latvijā taču ir arī citas – perspektīvākas nozares, kurām noderētu atbalsts! Emociju un demagoģijas jezgā esam aizmirsuši, kas ir šīs nepopulārās cukura reformas pamatiemesls – cukura ražošana visā Eiropā jau 40 gadu ir bijusi vissubsidētākā, mākslīgi uzturētā un sargātā nozare. Ikviens, kurš spēj paskatīties uz šo situāciju globāli un racionāli, piekritīs, ka tā tas nevarēja ilgt mūžīgi.
Karstās diskusijas šķietami radījušas iespaidu, ka cukura ražošanas nozare ir gandrīz plašākā no visām lauksaimniecības jomām Latvijā un uztur vai lielāko daļu tās iedzīvotāju. Taču tā nav – Latvijā kopumā ir vairāk nekā 80 000 zemnieku saimniecību, bet ar cukurbiešu audzēšanu nodarbojas ap 300. Savukārt cukurfabrikās darba vietas ir aptuveni 500 cilvēkiem. Pirms populistiski pieprasīt, lai valdība uzņemas rūpes par cukura nozares turpmāku pseidopastāvēšanu, ikvienam iesaku aizdomāties, ka līdzekļus, kas tam būtu nepieciešami, būtu racionālāk ieguldīt perspektīvu tautsaimniecības nozaru attīstībā, tādējādi radot arvien labākus apstākļus un iespējas valstī, un varbūt jau drīz sagaidīt mūsu bērnus atgriežamies no Īrijas un citām zemēm mājās. Starp citu, Latvijā tik daudzkārt par pozitīvo attīstības piemēru slavētā Īrija lēmumu par cukura ražošanas nozares restrukturizāciju pieņēma jau pagājušajā gadā. No ES saņemto finansiālo atbalstu viņi veiksmīgi ir ieguldījuši jaunās jomās, piemēram, biodegvielas un šķiedraugu ražošanā.
Esmu bijis un būšu arī turpmāk lepns par mūsu lauksaimniekiem. Viņi ir daudz darījuši, daudz sasnieguši un vienmēr spējuši pierādīt, ka prot saimniekot. Tāpēc mani patiesi pārsteidz fakts, ka demagogu tik mērķtiecīgi sētais sašutums par to, ko cukurbiešu audzētājiem darīt nākotnē, ir atradis augsni, kur attīstīties. Tāpat izbrīna arī tas, ka nedaudzie piemēri, ko tiku minējis kā iespējamu turpmākās darbības virzienu, pašlaik tiek ķengāti un zākāti. Tomēr es ticu un zinu, ka Latvijas uzņēmīgie un mērķtiecīgie saimnieki veiksmīgi un pārliecinoši turpinās saimniekošanu Latvijas laukos. Viņi saņems un efektīvi izmantos ES naudu, kas tiek piedāvāta darbības pārprofilēšanai un ieguldīto investīciju kompensēšanai, piemēram, par specifiskās tehnikas iegādi.
Tāpat es ticu un zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz saprātīgu, izglītotu un patstāvīgi domāt spējīgu cilvēku, kuri prot atšķirt demagoģiju, ar kuru tiek izdarīts spiediens uz emocijām, no loģikas. Visā šajā diskusijā sabiedrībai ir piedāvāts tik daudz muļķīgu un pat smieklīgu iemeslu, lai pierādītu, ka cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas nozares likvidēšana ir pielīdzināma apokalipsei. Viens no tiem – cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana varētu mazināt lauksaimniecības platību auglību, šķiet, varētu pretendēt uz šā gada spārnotā teiciena titulu.
Protams, es saprotu, ka cukura nozares zaudējums ir emocionāli un sociāli sāpīgs trieciens, bet es arī ceru, ka mēs nenonāksim līdz totālam absurdam un stulbumam, metoties cīņā ar vēja dzirnavām. Es patiesi no visas sirds priecātos, ja būtu rodami argumenti pret lēmumu neturpināt cukura ražošanu un ja būtu racionālas iespējas to Latvijā turpināt, klaji nepārkāpjot ES nosacījumus un neizpelnoties par to sodu, kas, starp citu, būtu jāsedz no nodokļu maksātāju naudas. Diemžēl pašreizējie apstākļi, bilances un pētījumi liecina, ka bez nopietna riska nozares turpmāka pastāvēšana nav iespējama. Tāpēc aicinu Latvijas iedzīvotājus tomēr distancēties no emocijām un savos spriedumos būt saprātīgiem. Mums kopīgiem spēkiem jātiek galā ar šo pārdzīvojumu un enerģija jāiegulda nevis tukšās runās, bet idejās par risinājumiem un perspektīvām, skatoties nākotnē nevis pagātnē.
Saīsināti no delfi.lv
