Viņš nav akadēmiski skolots tēlnieks. Bet maizi pelna, darinot skulpturālus veidojumus, ar ko ļaudis izrotā mājokļus.
Viņš nav akadēmiski skolots tēlnieks. Bet maizi pelna, darinot skulpturālus veidojumus, ar ko ļaudis izrotā mājokļus. Dalību 9. starptautiskajā ledus skulptūru festivālā viņš pieteica nevis tradicionālajā kārtībā – iesniedzot skices –, bet sagādājot pārsteigumu visiem, kas kādā klusā, šķiet, ne ar ko neievērojamā ceturtdienas rītā šķērsoja Hercoga Jēkaba laukumu.
Pusnedēļu pirms festivāla darbu sākšanās iepretim kultūras namam viena sniega skulptūra jau bija tapusi – skūpstā sakļāvies mīlētāju pāris – atbalss no pagājušā gada svētku tēmas “Kāzas”.
Pārsteigti bija ne vien garāmgājēji, bet arī festivāla rīkotāji, kas ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību lūdza nezināmo mākslinieku pieteikties oficiālai dalībai.
Skulptūras veidošana – alternatīva naktsklubam
“Ilgi nebija snidzis. Un te pēkšņi, skatoties pa logu, redzu bagātīgi krītam tik lielas, smagas pārslas, ka nenopriecāties… Brālim, ar kuru kopā bijām iecerējuši tovakar doties uz “Tonusu”, ieteicos: derētu paņemt līdzi instrumentus. Varbūt sniegs būs piemērots, lai pa ceļam ko uzmeistarotu.” Stāstītājs ir pārsteiguma “vaininieks” – divdesmit četrus gadus vecais dizaina studijas darbinieks Maksims Čertovs.
Līdz “Tonusam” abi tovakar tā arī neaizgāja. Ap pulksten vieniem naktī, pagalam nosaluši, bet bezgala apmierināti un lepni, viņi “pielika punktu” Maksima trešajai tēlnieciskajai iecerei sniegā. Tās priekštecis bija “sapņu sargs” eņģelis ar zobenu – apmēram tai pašā vietā neilgi pēc pagājušā gada ledus svētkiem. Un vēl pirms tam – mazs skulpturāls veltījums kādai meitenei, atšķirībā no pārējiem publiskai apskatei nepieejams, jo tapa pie radu savrupmājas Tallinas piepilsētā.
Pēc tam, kad Maksims bija veiksmīgi “atradies”, viņš pieņēma piedāvājumu festivālā gatavot ne vien savu ceturto sniega skulptūru (impozantais mamuts ar gaismas ķermeņiem ilkņu vietā bija sevišķi iecienīta apmeklētāju fotografēšanās vieta), bet arī ledus bāru (ņemot vērā, ka tas bija viņa pirmais skulpturālais darinājums no šā materiāla, tas vēl jo vairāk pelna atzinību par novatorismu, kopējās ieceres pārdomātību un – cik nu varēja paspēt, kaujoties ar pastāvīgu laika trūkumu, – arī detaļu izstrādātību).
Dizainers ar loģistikas speciālista diplomu
Maksims stāsta, ka jau no agriem gadiem izjutis interesi tieši par tēlniecību. Nedaudz to pamācījies arī Jelgavas Mākslas skolā, taču viss iegrozījies tā, ka iestājies nevis Mākslas akadēmijā, bet izstudējis par… loģistikas speciālistu un – lieki piebilst –, zināmu laiku nostrādājis šajā specialitātē, pārliecinājies – ne par kādu sirdslietu tā viņam nekļūs.
Kā saukts nāca piedāvājums palīdzēt tēlniekam Aleksandram Tkačovam un mācīties amatu – prakse, pēc kuras pirmais telefona zvans darba meklējumos vainagojās panākumiem: Maksims sāka strādāt pašreizējā darbavietā – dizaina studijā Iļģuciemā, kur pārzina interjera rotājumu tapšanu – no skices līdz materializācijas pēdējai stadijai.
Starp smiltīm un sniegu izvēlas… mālu
Ja neskaita mālu, ar ko viņš darbojas ik dienas, pierastāks tēlniecības materiāls nekā sniegs un ledus Maksimam ir smiltis. Kopš pirmsākumiem viņš piedalās smilšu skulptūru festivālā, kas katru vasaru notiek Jūrmalā. Pagājušogad galveno balvu saņēma kopā ar draugiem veidotā folksvāgena “vabolīte”.
Uz jautājumu, kas tīk vairāk – smiltis vai sniegs –, Maksims pēc pārdomu mirkļa smaidot atsaka: “Māls,” un piebilst, ka visvairāk minētajos festivālos atšķiras noteikumi un gaisotne. Jūrmalas pludmalē nav nekā no Jelgavas ledus profesionāļu konkursa gara, viss notiek daudz bezrūpīgāk: “Tā vairāk ir izklaide arī dalībniekiem. Nav nekādas obligātas iepriekšējas pieteikšanās un tamlīdzīgi. Var ierasties, kad vēlas, dabūt gabaliņu pludmales un veidot tik lielu skulptūru, cik smilšu spēj saraust. Nereti nāk, piemēram, ģimenes ar maziem bērniem, lai kopīgi sava un mazuļa prieka pēc salipinātu ko jautru. Viss rit nesteidzīgāk – kā jau atpūtas vietā: iedzer alu, nopeldies un padarbojies ar smiltīm. Bet ja jautā, kurš no abiem materiāliem ir “pateicīgāks”, – smalkākas un interesantākas lietas, protams, var izveidot no sniega, nevis no irdenām, viegli birstošām smiltīm.”
Visiem kopā iekārtot pilsētu mājīgāk
Maksima piemērs gādāja par to, ka par 9. starptautisko ledus skulptūru festivālu var teikt: tajā atraktīvi turpinājās jelgavnieku – tai skaitā ne tikai akadēmiski izglītotu mākslinieku – iesaistīšanās, kas apliecina pasākuma popularitāti dažādās sabiedrības grupās. Bet ne jau tikai par palīdzību skulptūru veidošanā ir šis stāsts. Galvenā iepriecinošā vēsts ir daudz plašāka – katrs šāds piemērs apliecina: par vienu vairāk ir to pulkā, kas pasīvu vērotāju lomu neuzskata par pietiekamu, bet gatavi visi kopā veidot pilsētu labāku un mainīt arī citu attieksmi – likt domāt par Jelgavu kā par mājām, ko gribas iekārtot, cik iespējams glītāk, nevis “guļamrajonu”.
Maksims atstāj šādai apzinīgai, aktīvai lomai ļoti atbilstoša jauna entuziasta iespaidu – arī temperamenta un citu personīgu īpašību ziņā. To gribas atzīt, jau klausoties viņa klusajā, nopietnajā, bet vienlaikus aizrautīgajā, jauneklīgi maksimālistiskajā runā vien – par to, ka “Jelgavas parki ir nevis atpūtas vietas, bet tumši kakti, kur naktī var dabūt pa galvu,” un ka tēlnieki, viņaprāt, vēl ļoti daudz varētu darīt, lai pēckara sērijveida pilsētvidi padarītu acij tīkamāku, mājīgāku, draudzīgāku. “Ledus festivālā izdarīt tik, cik izdevās, es nebūtu paspējis viens – man palīdzēja ļoti daudz draugu. Un esmu pārliecināts – daudz būtu arī to jauno mākslinieku, kas vēlētos apliecināt sevi un izdaiļot dzimto pilsētu, ja Domi tas interesētu. Palaidiet tik ziņu – darīt gribētāju netrūks!”
