Vakar «ātrās palīdzības» skaņas pāršķēla gaisu. Pāri krustojumam pie sarkanā nesās spilgtā mašīna.
Vakar “ātrās palīdzības” skaņas pāršķēla gaisu. Pāri krustojumam pie sarkanā nesās spilgtā mašīna. Cits ātrums, citi noteikumi. Pie stūres pamanīju saspringtu vīru. Profesionālu riskētāju cita dzīvības labā. Dīvainā kārtā neiedomājos par cilvēku, kura dēļ šoferis piedzīvo kārtējo pārmērīgā stresa devu. Prātoju, cik viņš nopelna ar savu darbu. Un neviens, nu pilnīgi neviens pēc tam, kad būs veiksmīgi izdzīvojis, nepateiks: “Paldies tev, šoferīt.” Nezinās jau arī kam.
Pēkšņi ienāca prātā, kā tas cilvēks pie stūres pēc savas darba dienas vai nakts dodas uz mājām. Un cik daudz naudas viņš var “ienest” ģimenes budžetā. Ja nu viņam ir bērni tīņu vecumā un sieva strādā par bibliotekāri. Domāju nevis par laiku, par dzīvību, bet par pārtikas maisiņu noguruša cilvēka rokā.
Stulbs teiciens: “Laiks ir nauda.” Bieži lietots. Tik ļoti pierasts, ka pat neienāk prātā, cik šis apgalvojums ir neiespējams. “Pavadi mazliet laika ar mani.” “Nē. Es laika vietā iedošu naudu. Cik tev vajag? Esmu ar mieru dot vienu latu par desmit minūtēm. Apmierina?” Vai arī otrādi. “Vai nevari izlīdzēt ar mazliet naudas?” “To gan ne, bet es varētu ar tevi pavadīt laiku. Stundu, dienu, kaut visu atvaļinājumu. Tieši tik, cik tev vajadzētu naudā.”
LAIKS NAV NAUDA. Žēl, ka laiks nav nauda, žēl, ka to nevar nopelnīt, pavairot, “nolikt uz procentiem”, aizdot, par laiku nevar galvot, un tas ir vērtība, ko nevar dabūt uz kredīta. Nopelnīt to arī nevar. Laiks rūk no pirmā bļāviena. Mēs nepievienosim sev mūžības PVN, ignorējot šo vienīgo 100 procentu zināmo patiesību.
Tomēr laikam un naudai ir arī kas kopīgs – to ir viegli iztērēt, ieguldīt nepareizā veidā un nepiemērotā vietā.
Sašķēla gaisu un domas tā “ātrā palīdzība”. Taisnība, ka nauda nav svarīgākā vērtība. Interesanti, vai valstiski būtiskais socioloģiskais pētījums, kāpēc cilvēki dodas strādāt uz ārzemēm, ir paveikts? Cik daudz naudas un laika šim “pētījumam” iztērēts?
