Traģēdija Alsungā pagājušās nedēļas nogalē, domājams, bez konkrētām nebūšanām konkrētā iestādē parādījusi arī kādu gana konkrētu lietu, kurai būtu laiks pievērst uzmanību.
Traģēdija Alsungā pagājušās nedēļas nogalē, domājams, bez konkrētām nebūšanām konkrētā iestādē parādījusi arī kādu gana konkrētu lietu, kurai būtu laiks pievērst uzmanību. Šodien, kad visā Latvijā sērojam par bojāgājušajiem, puslīdz droši tiek apgalvots, ka ugunsnelaimē vainojami smēķēšanas noteikumu rupji pārkāpumi. Premjers Aigars Kalvītis visai naivā tiešumā pat izteicies, ka būšot vien jāizdod rīkojums aizliegt smēķēt visās ārstniecības iestādēs un “par to nebūtu jādiskutē”. Te nu gan gribas piekrist labklājības ministrei Dagnijai Staķei, ka ar kavalērijas uzbrukuma stilā ieturētām kampaņām būs pagrūti novērst ugunsbīstamu situāciju rašanos nākotnē.
Drīzāk varētu runāt par to, ka nopietni jāņem vērā mācības, ko esam guvuši no Alsungas ugunsnelaimes. Pirmkārt, sociālās aprūpes centros visā Latvijā nepieciešams ieviest normālu darba organizāciju. Otrkārt, jāveic visu centru revīzija. Treškārt, notikušais liks vēlreiz gana nopietni padomāt par tādu lietu kā civilā aizsardzība. Pareizāk gan būtu teikt – par labi aizmirstu veco civilās aizsardzības sistēmu. Sagraut padomju gados diezgan labi funkcionējušo nebija nekāda lielā māka. Šķita, ka katrs kā liela individualitāte mēs lieliski tiksim galā gan ar dabas, gan tehniskām stihijām. Pašlaik šajā jomā darbojas viens specializēts likums un septiņpadsmit nozares speciālo normatīvo aktu. Tikai, kā Alsungas gadījumā vai 2002. gadā Kandavas veco ļaužu aprūpes namā, tie neviens nedarbojas.
Ja ņemam vērā, ka Jelgavā un rajonā ir vairāki specializētie aprūpes nami, skaidrs, ka arī pie mums būtu svarīgi vēlreiz situāciju tajos izvētīt tieši no drošības viedokļa. Galu galā instrukcijas tiek rakstītas par citu cilvēku dzīvības cenu. Tikai to konsekventai ievērošanai ir kāda nozīme. Vēl jo vairāk, ja ir skaidrs, ka nelaimē vainojams “cilvēciskais faktors”.
