Vakar valstī bija sēru diena, kad tika pieminēti 23. februāra naktī Kuldīgas rajona Alsungas pagastā Reģu pansionātā notikušā ugunsgrēka upuri.
Vakar valstī bija sēru diena, kad tika pieminēti 23. februāra naktī Kuldīgas rajona Alsungas pagastā Reģu pansionātā notikušā ugunsgrēka upuri. Traģēdija satraukusi ne tikai Latvijas, bet arī starptautisko sabiedrību. Īpaši aktuāli tas ir Jelgavai, kur cilvēki ar speciālām vajadzībām izvietoti trijās pilsētas un divās rajona iestādēs.
Reģu aprūpes centrā ierados 23. februāra vakarā. Zināju, ka, braucot pa deviņus kilometrus garo Ēdoles – Alsungas šoseju, Reģu muiža atrodas apmēram viduspunktā. Taču nekādu uzrakstu vai norāžu, kas parādītu ceļu uz aprūpes centru, nemanīju. Būtu pabraucis garām, ja ceļmalā līdzās pieturai pie automašīnas nesastaptu kādu sievieti, kas izrādījās aprūpes centra grāmatvede. Ugunsgrēka dēļ vecais muižas pagalms apmēram pārsimt metru no šosejas bija tik ļoti pārblīvēts ar ugunsdzēsēju, policijas un citu auto tehniku, ka aprūpes centra darbiniece izlēmusi savu mašīnu atstāt uz ceļa.
Līdz ar vēlā vakara tumsu darbs aprūpes centra krāsmatās, kā arī kantorī tika pārtraukts. Nelaimes vietā palika nakts dežurante. Viņas atbildībā bija četrpadsmit aprūpes centra iemītnieku divās uguns neskartajās iestādes ēkās. Palika arī Latvijas Televīzijas ziņu grupa (ar to kopā bija arī kāds igauņu kolēģis), kas gatavojās tiešraidei no notikuma vietas “Panorāmā”, un trīs policisti virsnieka vadībā, kas bija norīkoti vietas apsardzei. Zvaigžņotā un aukstā ziemas vakara tumsā izdegušās muižas pils mūri izskatījās majestātiski, arhitektūra pat atgādināja Melngalvju namu Rīgā. Zemē mētājās karstuma izlocītas “Rannilas” metāla jumta daļas. Koka konstrukcijas, arī sienu izolācijas materiāls bija vai nu pilnīgi sadedzis, vai arī turpināja gruzdēt. Policijas kapteinis – objekta apsardzes vecākais – teica, ka gruzdēšana pēc lieliem ugunsgrēkiem turpinoties vēl pāris dienu. Latviešu zemnieki 1905. – 1907. gadu revolūcijā nodedzinājuši ap piecsimt muižu. Domājot par to, protams, nāk prātā senču izmisīgās dusmas pret paverdzinātājiem – vācu baroniem. Taču speciālisti, iespējams, šai lietā varētu meklēt arī citu aspektu. Proti, kāpēc šīs muižu ēkas bija un arī ir diezgan ugunsnedrošas? Kā stāsta ugunsdzēsēji, Reģos degšanas ātrumu palielināja jaunais metāla jumts. Tas neļāva liesmām izlauzties augšup un spieda karstumu lejā.
Šeit nebija dedzinātāju
Aprūpes centra kantorī, kas atrodas metrus piecdesmit no muižas ēkas, iezvanījās telefons. Tuvinieki jautāja par nelaimē cietušajiem. Dežurante uz rakstāmgalda pārcilāja lapas ar personu sarakstiem. Vairākās bija fiksēts, uz kuru no sešiem pansionātiem agrākie Reģu iemītnieki aizvesti. Atsevišķā lapā bija divdesmit pieci vārdi un uzvārdi ar virsrakstu “Iztrūkstošie”. Tā ir – līdz pēdējam tu nevari pieņemt, ka cilvēks, kas te vēl vakar bija, aizgājis mūžībā. Aprūpes centra direktores vietnieks Andis Sīlis, kas vēl brīdi rosījās savā kabinetā, negribēja runāt: “Esmu kājās no pieciem rītā. Direktore nesen kā aizbrauca. Visi esam noguruši.” Īsumā viņš pastāstīja, ka bojāgājušie ir izdegušās ēkas otrā un trešā stāva iedzīvotāji, kas no pansionāta ļaudīm bija stiprākie un veselīgākie. Vārgākos, mazkustīgos, kas bija izmitināti pirmajā, uguns mazāk skartajā stāvā, izdevās izglābt. Vai pie ugunsgrēka iespējamiem iemesliem varētu minēt kāda iemītnieka slimīgu, ļaunprātīgu dedzināšanu, kā tas, piemēram, bijis Vilces pagastā, kur atrodas Ziedkalnes aprūpes centrs? A.Sīlis domā, ka ne. Par tādām lietām šeit nav dzirdēts. Pansionāts jeb aprūpes centrs Reģos ir kopš piecdesmito gadu beigām. Pirms tam tur bijusi slimnīca, kara laikā – hospitālis. Runājot par ugunsgrēka iemesliem, Latvijas Radio 1. programmā “Krustpunkti” kāds vīrs ieminējās, ka būtu jāpaskatās, kas ar Reģu muižu notiks pēc tam. Tā būtu ārprātīga ļaunprātība, ja kāds slepus sarīkojis slaktiņu, lai galu galā iegūtu īpašumā atjaunojamu, skaistu muižu pārdesmit kilometru attālumā no jūras. Kāds vietējais vīrs, ko satiku tajā vakarā, teica, ka pilnībā izslēgt šādu varbūtību nevar. Skaidrs, ka mīklainā traģēdija raisa dažādus minējumus. Bet par to, ka katram mākonim zelta maliņa, mani rosināja domāt aprūpes centra direktora vietnieka klusi piebilsts teikums. Proti, piecas minūtes pirms tam, kad viņš saņēma ziņu par ugunsgrēku, piezvanīja no Kuldīgas slimnīcas, ka sieva dzemdējusi meitu.
Veselu diennakti uz kājām
Sestdienas, 24. februāra, rītā līdz ar gaismu Reģos sāka rosīties ugunsdzēsēji. Pagājusī dežūra Alsungas komandas vīriem sākās ar izsaukumu pulksten 1.14 (Kuldīgā tas saņemts pulksten 1.12). Mājās viņi pārnākuši pēc divdesmit četrām stundām – līdz vakaram cīņa un darbs nelaimes vietā, atgriežoties depo, – tehnikas sagatavošana nākamajam izsaukumam. Ar ugunsdzēsības tehnikas lietošanu Reģos bija grūtības. Proti, ugunsgrēka laikā sabojājās ātrumkārba vienai no divām dzēsēju automašīnām. Steidzoties uz nelaimes vietu, tā nepievīla, taču atpakaļ uz depo bija jāaizvelk. Šļūtenes, kas bija aizvilktas līdz nepilnus simt metrus attālajai ūdens ņemšanas vietai muižas dīķī, divdesmit grādu aukstumā sala ciet, tādēļ ūdens strūkla nav bijusi ar pietiekamu spiedienu un augšstāvos nav spējusi liesmas pietiekami slāpēt. Lai nomainītu aizsalušās šļūtenes pret jaunām, ugunsdzēsējiem nācies pat braukt uz 23 kilometru attālo Kuldīgu. “Nedrīkst pārtraukt ūdens padošanu. Šļūtenes aizsalst, ja tā piegāde tiek pārtraukta,” pēc kaujas žurnālistiem skaidroja Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta priekšnieks Ainars Pencis. Tūlīt gan viņš piebilda, ka nekur pasaulē vēl nav izdomāti efektīvi līdzekļi, kā novērst ugunsdzēsēju šļūteņu aizsalšanu lielā aukstumā. Cietuši arī divi Alsungas ugunsdzēsēju komandas vīri. Vienam griezta brūce rokā, otram, gāžoties kādai ēkas starpsienai, traumēta mugura. Tie gan, kā varēja spriest no Alsungas posteņa vadītāja Vikentija Rozgaļa teiktā, esot sīkumi.
Aprūpes centra darbinieku runās ugunsdzēsēji bija ārpus kritikas. Ātri ieradās, riskējot ar savām dzīvībām cīnījās, centās nogādāt drošībā uguns apdraudētos. Taču, runājot par ugunsdzēsības tehniku, manīja nožēlu. Kāda aprūpes centra darbiniece pateica: “Es viņiem bļāvu, ka riktīgs vīrs, sevis pēc ejot, varētu pamatīgāku strūklu uzlaist tam ugunim virsū!” “Te jau nebija kā Rīgā, kur ugunsdzēsēji iekāpj grozā, paceļas vajadzīgajā augstumā un tad dzēš. Ar tādu ķoci varētu no augšstāvu logiem izcelt cilvēkus, kas savas invaliditātes dēļ paši nereaģēja uz trauksmi,” kolēģei piebilda kāda cita aprūpes centra darbiniece. Līdz nākamajam atkusnim blakus muižas dīķim varēs apskatīt ūdens nolietu un lāstekā sasalušu kociņu. Tas iezīmē vietu, kur trauksmes brīdī bija plīsusi kāda no šļūtenēm.
Inguss arī piedalījās glābšanā
Kopā ar direktori Irēnu Hart-mani un aprūpes centra iemītnieku Ingusu Bulli apgāju apkārt izdegušajai muižas ēkai. “Kad man piezvanīja dežurante, tūlīt pat treniņtērpā ar čībām kājās braucu šurp. Tobrīd bija ieradušās abas Alsungas komandas mašīnas. Jumts vēl bija vesels. Uguns nāca ārā pa diviem logiem ziemeļrietumu pusē virs parādes ieejas, kas tika izmantota tikai vasarā. Pirmajā stāvā darbojās elektrība, otrais gan bija sadūmots. Tur mēs nevarējām tikt, bet ugunsdzēsēji, kas ar trepju palīdzību iekāpa pa logu, paspēja iznest trīs četrus otrā stāva iemītniekus,” stāstīja direktore. Vēl pirms ugunsdzēsēju un direktores ierašanās Inguss kopā ar dežuranti Liju bija kāpuši augšā, iespējams, līdz trešajam jeb mansarda stāvam. “Es atvēru durvis, Laimonis (vienīgais no mansarda stāva iemītniekiem, kurš izglābās) man skrēja pretī, bet pārējie m… necēlās. Arī Dainis nenāca ārā un palika. Teica, ka gulēs tālāk,” satraukti stāsta Inguss, kam mirkli vēlāk esot aizdedzies džemperis un rīkle bijusi pilna ar dūmiem. Es saprotu, ka šis 31 gadu vecais vīrs, kurš pansionātā pavadījis jau sešpadsmit gadu, neņemot vērā invaliditāti, šajā ugunsgrēkā arī bija viens no glābējiem. Aprūpes centrā viņam uzticēta palīgsaimniecībā saražotā piena nodošana Kazdangas piensaimniekiem, kas parasti notika divas reizes nedēļā, arī šausmīgajā piektdienas rītā. Savas slimības dēļ Inguss nevar pateikt, cik Reģu kūtī ir govju. Taču to, ka vest pienu uz Kazdangu, tad tur to nopirkt un vest atpakaļ uz Reģiem, nav īsti prātīgi, viņš saprot gan. Tieši Ingusu pirmo sauca palīgā nakts dežurante Lija Faulbauma.
Ja rej suns, jāziņo priekšniekam
Pēc nelaimes veiktajos žurnālistu pētījumos parādās viedoklis, ka nakts dežurante L.Faulbauma, iespējams, nelaimi konstatēja pārāk vēlu, ka viņa nav bijusi pietiekami modra. Noskaidrot laiku, kad uguns parādījās, cik ilgi dega vēl pirms signalizācijas ieslēgšanās, ir sarežģīti. Vismaz pagaidām, kamēr nav noteikts ugunsgrēka cēlonis un izcelšanās vieta. L.Faulbauma atzīst, ka, pirmo reizi atskanot trauksmes signālam, atslēgusi signalizācijas sistēmu. Vai viņai momentā vajadzēja zvanīt ugunsdzēsējiem? Tas taču nebija prasīts. Gluži loģiski L.Faulbauma gājusi pārbaudīt, kas šo trauksmi radījis, bijuši taču arī viltus gadījumi. Agrāk padomju armijā zaldātiem sardzē bija tāds kā jaunkareivju joks. Pieredzējušais jaunajam saka: “Sardzes reglamentā rakstīts, ka, izdzirdot sargsuņa riešanu, jāziņo sardzes priekšniekam vai viņa vietniekam. Tad nu tev, stāvot postenī, tā būs arī jādara.” Es nezinu, kad kaut ko tādu kareivji būtu darījuši. Tā varēja kļūt par apsmieklu. Cik minūtes pagāja no pirmā trauksmes signāla, līdz L.Faulbauma pa logu sniegā ieraudzīja liesmu, vēl īsti nav noteikts. Šim laikam diemžēl bija daudzu dzīvību cena. Tomēr domāju, ka saukt pie atbildības nakts dežuranti īsti nav pamata. Vismaz gulēt viņa tonakt nav gājusi. Uzraudzīt trīs mājas, kurās, šķiet, kā parasti, mierīgi gulēja 87 aprūpes centra iemītnieki, tas vienam dežurantam nav vienkārši. No otras puses – varbūt pat piecdesmit gadu nekas katastrofāls Reģos nebija noticis. Īpaša modrība netika prasīta ne vien šajā aprūpes centrā. Un tad L.Faulbauma izdarīja to, ko, manuprāt, gluži katrs nedarītu. Viņa izsauca uz nelaimes vietu ne tikai ugunsdzēsējus un direktori, bet arī savu ģimeni. Cilvēku glābšanā piedalījās viņas vīrs, meita un znots. Tobrīd, kad atbrauca pirmā ugunsdzēsēju mašīna ar tikai diviem vīriem, šādi palīgi nozīmēja daudz. Zināms, ka glābšanas darbos iesaistījusies blakus dzīvojošā aprūpes centra darbiniece Silvija Tetere un viņas mazdēls.
Kaimiņi bēdās neatstāj
Sestdien ar centra darbiniekiem strādāja psihologs. Par citos aprūpes centros izvietotajiem agrākajiem Reģu iemītniekiem pienāca ziņas, ka naktī viņi gulējuši mierīgi. Kādas problēmas bijušas vienīgi Aizvīķos.
Pirms pusdienām ne saukts, ne aicināts Reģos ieradās Lietuvas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Antans Vinkus ar kundzi Danuti. “Kaimiņu bēda ir mūsu bēda,” viņš teica, dalot atlikušajiem aprūpes centra iemītniekiem atvesto “ciema kukuli” – apelsīnus, cepumus. Notikušajā viņš nevienu nevainoja. Runāja par palīdzības risinājumiem. Izteica domu, ka Kuldīgas rajonu varētu sabrāļot ar Kretingas rajonu Lietuvā. Tad attīstītos kontakti arī starp aprūpes centru speciālistiem, kas uzlabotu situāciju šajā jomā. Lietuviešiem raksturīgi bēdās otru neatstāt. Ir liecības, ka arī 1969. gada janvārī pēc gāzes sprādziena dzīvojamā mājā Jelgavā (tur gāja bojā 39 cilvēki) uz katastrofas upuru bērēm bija atbraukuši kolēģi no Lietuvas.
Arī mums, gan institūcijām, gan nevalstiskajām organizācijām, godājot Reģu traģēdijas upuru piemiņu, vajadzētu padomāt, kas ir darāms, lai, nedod Dievs, kas līdzīgs neatkārtotos. Pirmām kārtām droši vien vajadzētu uz ceļiem arī mūsu pusē novietot norādes, ka tādas iestādes, kur mīt cilvēki ar speciālām vajadzībām, vispār ir. Jelgavā kā lielākā pilsētā ugunsdrošības ziņā situācija ir stabilāka. Ļaunākajā gadījumā jebkurā brīdī palīgā var ierasties piecpadsmit vīru ugunsdzēsēju komanda. Tepat līdzās ir zemessargi, divas policijas… Bet nelaime jau nenāk brēkdama. Ir doma, ka tuvākajā laikā tiks atvērts palīdzības ziedojumu konts aprūpes centra atjaunošanai.
