Labākie 2006. gada kultūras darbinieki no goda pjedestāla nokāpuši un devušies turpināt katrs savu krāsaino dzīvi.
Labākie 2006. gada kultūras darbinieki no goda pjedestāla nokāpuši un devušies turpināt katrs savu krāsaino dzīvi. Aplausi izskanējuši, bet ziedi vāzē nav novītuši.
Puķes vēl nevīst
Mūzikas pedagoģe Inta Šveicere. “Man tas ir liels gods. Šādu atzinību līdz šim nebiju saņēmusi. Ir diplomu kaudzīte, iegūta daudzos un dažādos konkursos. Ir bērnu prieks. Bet pilsētas vadības atzinību nebiju cerējusi saņemt. Kā jutos? Priecīga. To var saukt par vienu no manām zvaigžņu stundām. Tāds mazs lauku “oskars”. Sen nebiju sumināta viena. Parasti kopā ar bērniem. Nosauc “Lai skan”, un visi ejam. Kā es atzīmēju šo notikumu? Hm… Ar jaunām kleitām neaizraujos. Varu teikt, ka atzīmēju, kārtojot ziedus vāzēs. Tie vēl turpina mani sveikt. Nevīst.”
Bija īpašs gads
Vēsturniece un arheoloģe Iveta Berga. “Jutos patīkami pārsteigta. Paldies kolēģiem un komisijai. Pagājušais gads man tiešām bija īpašs – pirmā izstāde Arheoloģijas muzejā, pirmie patstāvīgie izrakumi, raksts par Sabili. Šī nominācija iepriecina. Arheoloģija ir ļoti kompleksa zinātne, kas ietver antropoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, zooloģiju. Latvijā pagaidām šīs zinātnes nav vienoti saistītas. Arheologus var skaitīt dažos desmitos, galvenokārt viņi koncentrējušies Rīgā. Pētīt rakstīto vēsturi ir vieglāk. Arheoloģiskajos izrakumos piedalos kopš 2000. gada. Esmu beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, strādājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Vēstures muzejā. Piecus pēdējos gadus – Jelgavā.”
Vēl viens “oskars”
Fotogrāfs Juris Zēbergs. “Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka esmu izvirzīts. Nekas tāds īpašs pagājušajā gadā nenotika. Bija kādas sešas septiņas ceļojošās izstādes. Labu bilžu ir ļoti daudz. Negatīvu kaudzēm. Jādomā, kā tos pasniegt. Esmu radījis vērtības. Kādas 20 vai 30 bildes tādas ir. Esmu tomēr 1. kategorijas starptautiskās klases fotomākslinieks. Mākslas jomā savas aizņemtības dēļ pašlaik neko lielu nedaru. Mani laikam Svikulis ieteicis izvirzīšanai. Protams, tas ir patīkami. Viens “oskars” jau ir mājās. Var teikt, ka to dabūju ar cūku fotografēšanu. Tās konkursā izgrieza pogas smuku meiteņu portretiem. Patīkami saņemt arī pilsētas atzinību. Esmu nokrāmējies ar bērniem, ar izdevniecību, radošajam maz laika. Pēc šā pasākuma esmu nolēmis vairāk pievērsties mākslai. Jau kādus divus gadus pēc tā ilgojos.”
Atzinība uzliek pienākumu
Bibliotekāre Vivita Armanoviča. “Tas ir liels gods un liels prieks, tomēr šī atzinība uzliek arī kādu pienākumu. Gandarījums, ka esmu novērtēta. No bērnības vēlējos būt bibliotekāre. Esmu centusies labi darīt savu darbu. Pagājušajā gadā notika reorganizācija, bija vairāk pienākumu. Arī mācījos. Esmu darba vadītāja invalīdu nodarbinātības projektā. Priecājos par darbu ar cilvēkiem. Interesējos par mūsu apmeklētāju interesēm un cenšos tās apmierināt. Man 2006. gads tiešām bija saspringts. Pirms pasākuma valdīja satraukums. Viens ir saņemt atzinību no kolēģiem, pavisam kas cits – publiski kāpt uz spožas skatuves. Ļoti patika koncerts, pasākuma sirsnība. Šī nominācija bija arī iemesls sevi sapucēt, palutināt.”
Gandarīta par novērtējumu
Mūzikas pedagoģe Silvija Ludmila Audre. “Darbs ir mana mūža aicinājums. Arvien esmu zinājusi, ka ceļš mūzikā man savīsies ar skolotājas misiju. Es nebūtu nekas bez saviem audzēkņiem. Pedagoģija nav vienas dienas darbs. Lai vienu audzēkni palaistu pasaulē, vajadzīgi gadi. Pagājušais man izdevies bagāts, kopā ar audzēkņiem būts Francijā, Polijā. Ar muzicēšanu esam nesuši Jelgavas vārdu pasaulē ne jau tikai pērn. Esmu pateicīga par šo ievērību pilsētas mērogā. Apbalvojumu nesaņemu pirmo reizi. Parasti vairāk tieku novērtēta mūziķu vidū pēc koncertiem, konkursiem, laba snieguma, uzvarām. Esmu gandarīta un pateicīga par uzmanību manai personībai. Būšu darbīga un strādīga arī turpmāk.
Pasākums bija ar jauku, radošu dzirkstīti.
“Labā sarunā par visu nerunā”
Režisore Astra Kacena. “Nedomāju, ka pagājušajā gadā būtu strādājusi kvalitatīvi citādāk, labāk. Kāpēc tieši šogad esmu nominēta? Varbūt tāpēc, ka repertuārs bija tīkams vērtētāju ausīm, varbūt tāpēc, ka Studentu teātrim apritēja 60 gadu.
Pasākumā jutos krampjaini, kā ikreiz, kad sastopos ar vārda spēku, kas neveikli izmantots. Mani trīs reizes pārņēma konkrēti raksturojama sajūta – pārsteigums, kad operators veidoja manu portretu; kad aktieri uznāca uz skatuves mani sveikt, kaut gan bija atstāti mēģināt; kad garderobē dzirdēju neizpratni par to, vai uz Studentu teātri var doties jebkurš jelgavnieks. Ko vēl piebilst? Kā saka kāda austrumnieku paruna: “Labā sarunā par visu nerunā”.”
Dižens var būt kalpojot
Diriģente Jeļena Vavilova. Pašlaik atrodas ārpus Latvijas. Rita Vectirāne par Ļenu saka tā: “Viņa tic Dievam, savai ģimenei un korim “Zvonņica”, tic labi padarītam darbam, mūsu pilsētas talantiem un tāpēc kalpo tiem.
Kā teicis Mārtins Luters Kings: “Katrs var būt dižens, jo var kalpot. Cilvēkam nav jāpiespiež sevi vārdos piekrist kalpošanai – vajadzīga tikai labvēlības pilna sirds un dvēsele, ko vada mīlestība.”
Tāpēc pasākumi, kuru organizēšanā piedalās Jeļena, ir dvēseliski, mīlestības un ticības pārpilni, tie iedvesmo un aizkustina.
Tieši mīlestība uz mākslu un savu pilsētu, profesionalitāte ir J.Vavilovas darbu raksturojošie lielumi.
