Izrādās, dzīvojam fantastiskā pasaulē – vainīgs ir tas, kurš pajautājis: «Kukuli dosi? Tad darīšu, ko gribēsi».
Izrādās, dzīvojam fantastiskā pasaulē – vainīgs ir tas, kurš pajautājis: “Kukuli dosi? Tad darīšu, ko gribēsi.” Ja esat ierindas deputāts vai kāda operatīvā dienesta pārstāvis, dodaties pie kādas personas, kurai no jums kaut ko vajag. Nu un tad sakiet iepriekš minētos sakramentālos vārdus. Vispirms šādi rīkojies Ilmārs Ančāns, kura kā Jūrmalas pašvaldībā ievēlēta deputāta balss izrādījās “zelta vērtē”, lai kārotā mēra amatu saņemtu Latvijas Pirmās partijas cilvēks Juris Hlevickis. “Zelta deputāts”, “apbruņots” ar operatīvo dienestu ieraksta ierīcēm, devās pie amata kārotāja un sāka savu kārdinātāja runu. Sak, kas man būs par to, ka pārdošos. Izrādās, uzrunātais ir vājš cilvēks un nespēja pretoties piedāvājumam. Rezultātā sanāca viens pamatīgs nesmukums, un piedāvātājs līdz ar kompāniju tagad sēž uz apsūdzēto sola.
Kā tagad izrādās, līdzīgam kārdinājumam nav spējis pretoties vēl kāds, kurš nonācis uz apsūdzēto sola. Proti, kukuļdošanā apsūdzētais bijušais Rudens aptieku tīkla īpašnieks Vladimirs Labazņikovs nav spējis turēties pretī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieka pie šņabja glāzes izteiktam piedāvājumam – tu man naudu, bet es tevi nepārbaudīšu. Šādi “knābists” vistiešākā veidā viņu nabadziņu izprovocējis dot daudzus desmitus tūkstošus latu kukuli. Turklāt specdienesta darbinieka vaina ir pat vēl smagāka – viņš pirms kukuļa paņemšanas, lūk, neesot painformējis Labazņikova kungu, ka tas ir krimināli sodāms pasākums. Laikam šis kungs dzīvojis naivā pārliecībā, ka tā tik tās lietas kārtojamas.
Kaut gan, iespējams, vairs nav jābrīnās ne par ko. Saeimas koalīcijas partijas vakar nolēma, ka jebkādi, kaut vai vīģes lapas izmēra, aizliegumi pārsniegt priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumus ir traucēklis. Pareizi, jo vairs nebija saprotams, vai premjerministra biroja vadītājs, partijas biedrs ir vai nav ar pašu premjeru saistīta persona savā brīvajā laikā. Līdz ar to uz viņu tobrīd likumā noteiktie partiju tēriņu griesti neattiecas. Ziniet, nostrādāja. Aizgāja kā pa sviestu. Galu galā vairs pat īsti nav skaidrs, kāpēc partijas kā tādas vēl joprojām saucas par partijām. Būtu labāk uzreiz sacījuši – mēs esam no tāda ekonomiskā grupējuma, bet mēs – no tāda. Citādi jāmuļķojas ar kaut kādām programmām, jāpūš visiem pīlītes acīs par “stingro mugurkaulu”, jākrīt un jāceļas par morālām vērtībām un tā tālāk. Izcili to vakar parādīja telefonsarunu noklausīšanās “jūrmalgeitas” lietā. “Nopietnus cilvēkus” pārstāvošais Germans Milušs savam sarunu biedram atklāti paziņo, ka viņa plāns dabūt Jūrmalas mēra amatā savu protežē neizgāja cauri tik tādēļ, ka pie mums nav “pareizās” vēlēšanu sistēmas. Ja tāda būtu, vienā koalīcijā mierīgi sapasētu un pareizi nobalsotu gan “mācītāji”, gan “tautpartijieši”, gan “tēvzemieši” un viņu ideoloģiskie pretinieki “bites”. Par politiķiem sevi dēvējošo cilvēku bezprincipialitāte kļuvusi vienkārši graujoša.
Kaut gan pārmest kaut ko vai apelēt pie morāles principiem acīmredzot ir pilnīgi bezcerīgi. Tāpat nesapratīs, par kādām “augstajām matērijām” ir runa. Mēs ar savu īso atmiņu viņiem tik vien esam vajadzīgi, lai būtu kas reizi četros gados aiziet līdz vēlēšanu urnām un ievelk krustiņu kandidātam, kam kabatā lielāks čungurs ausīs bāžamo banānu pirkšanai. Laikam tāpēc nav jābrīnās arī par to, ka kukuļdevējs vairs neapzinās, ko pats dara.
