«Kāds naudu tērē, atpūšoties Bahamu salās, es sponsorēju lauksaimniecību,» smaidot teic Svētes pagasta zemnieku saimniecības «Žebri» īpašnieks Jānis Miķelsons.
“Kāds naudu tērē, atpūšoties Bahamu salās, es sponsorēju lauksaimniecību,” smaidot teic Svētes pagasta zemnieku saimniecības “Žebri” īpašnieks Jānis Miķelsons. Gan viņam, gan sievai Vijai saimniecība ir papildu ienākuma avots, un abi ilūzijās nedzīvo. Viņi apzinās, ka pēkšņi viss var sagriezties kājām gaisā un “Žebrus” vajadzēs pārdot. Taču, kamēr vien tas iespējams, abi dzīvo un saimnieko laukos.
Zemnieku saimniecība “Žebri” dibināta 1994. gadā, kad Jānis un Vija, sirdī būvnieki, no pilsētas pārcēlās uz laukiem. Šajā laikā piedzīvots ne mazums grūtu brīžu, taču, par laimi, izdevies izķepuroties, un nu līdzās mājai uzsliets jauns siena šķūnis un kūts, kurā mīt 28 govis.
Rūgtā kredītu pieredze
“Jaunību pavadīju laukos Vecumniekos. Ilgus gadus sportoju – spēlēju rokasbumbu un nodarbojos ar vieglatlētiku –, bet pēc traumām biju spiests to pamest, un vairāk nekā desmit gadu strādāju savā profesijā – būvēju Līvānu mājas Latvijā, Krievijā un citviet Eiropā,” stāsta J.Miķelsons. Taču laiki mainījās, un ģimene pievērsās lauksaimniecībai.
Agrāk vairāk nekā 400 hektāros zemes galvenokārt audzēti graudaugi. Lai saimniecība attīstītos, Miķelsonu ģimene paņēmusi kredītu, taču “iekrituši”. “2000. gadā Vilcē tika pārrauts dambis, un pāris stundās mums applūda apmēram 200 hektāru labības tā, ka varēja redzēt vien vārpas. Tas notika uzreiz pēc Jāņiem, kad labība jau bija sabarota, minerālmēsli iestrādāti…” saimnieks atceras, ka saņemtā kompensācija bija krietni par mazu, lai nomaksātu kredītu, un ģimenei sācies smags laiks. Taču pamazām atkal izdevies “nostāties uz kājām”. Vēl pagājušajā gadā pārdota daļa zemes, lai tiktu vaļā no kredītiem, un tagad īpašumā ir 15 hektāru, bet kopumā ģimene apsaimnieko 84, audzējot graudaugus un zālāju.
Par piena cenu nesūdzas
Piena lopkopībai saimnieki pievērsušies, kad viņiem uzdāvināta govs. Tad arī nolemts veidot ganāmpulku, un pašlaik tajā ir 28 slaucamas ragaines – raibās dod daudz piena, taču tas ir liess, brūnajām piena mazāk, taču treknāks. Salejot kopā, saimnieki iegūst vislabāko. “Ar govīm ir tāpat kā ar bērniem – visu laiku jāuzmana,” Jānis teic, ka tās un sarežģītā dokumentācija atstātas sievas ziņā, kas nu jau iepazinusi visas nianses. Saimnieks prāto, ka nodarboties ar lopkopību būtu krietni sarežģītāk bez uzticamas veterinārārstes. “Mums ir paveicies ar Santu Skuju – ļoti rūpīga un atsaucīga. Ja nepieciešams padoms vai palīdzība, kaut naktī varam zvanīt,” paslavē Jānis. Viņš lepojas arī ar strādniekiem, kas bijuši uzticami teju kopš saimniecības dibināšanas. Uz viņiem var paļauties – katrs savu darbu zina un paveic pēc vislabākās sirdsapziņas.
Pagājušajā vasarā par valsts subsīdijām “Žebros” uzbūvēta kūts un siena šķūnis, par “standartiem” – mēslu krātuve. Viss ES prasībām atbilstošs, jo citādi šajā jomā nebūtu iespējams darboties.
Pienu saimnieki nodod Rīgas Piena kombinātam. “Esmu apmierināts – par augstākās šķiras dzesētu pienu uzņēmums maksā vidēji 17 santīmu. Paši atbrauc pakaļ, divas reizes mēnesī pārskaita naudu un katru decembri vēl balli uzsauc!” par sadarbību ar Rīgas Piena kombinātu gandarīts Jānis un piebilst, ka no piena vien varētu dzīvot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vidējais izslaukums gadā no govs ir apmēram 7000 litru. Viņš atzīst, ka lietuviešiem pienu nedomā pārdot. “Leiši no mūsējiem iepērk dārgāk, bet savējiem piensaimniekiem nemaksā. Savu lēto produkciju viņi pludina Latvijā, kur iedzīvotāji vietējo pienu dārdzības dēļ nevar atļauties nopirkt, tāpēc izvēlas lētāko leišu. Tie savukārt barojas no Polijas. Tā nu tas notiek,” prāto saimnieks.
Saimniekos, kamēr iespējams
Kaut gan paralēli lauksaimniecībai J.Miķelsons darbojas būvniecībā un arī sieva strādā algotu darbu, lauksaimniecību pamest nevar – tehnikas parks atjaunots, kredītu vairs nav… “Tagad, pirmkārt, ēkām būtu jānomaina vecie šīfera jumti, otrkārt, jāizbūvē visi ceļi, piebrauktuves, arī tehnikas novietne jāuztaisa un jāizremontē vecā kūts,” saimnieks pārliecināts, ka iespēja apgūt ES līdzekļus jāizmanto. Pieredze projektu realizēšanā jau ir – pirmo mēģinājis rakstīt pats, nu to uztic šīs jomas speciālistiem. “Kā būs iespēja, tā atkal startēsim,” viņš piebilst.
“Žebru” saimnieks atzīst, ka darāmā ir tik daudz, ka atpūtai neatliek laika. “Pēdējos trīspadsmit gados esmu atpūties trīs reizes – visas, kad nokļuvu slimnīcā. Ja ir lopi, jārēķinās, ka esi piesaistīts mājām,” teic J.Miķelsons, taču visam atmest ar roku vismaz pagaidām negrasās.
Par to, vai saimniekošanu varētu pārņemt bērni, vēl pāragri spriest. Jaunākais dēls ir bērnudārznieks, vidējam šogad būs deviņi gadi, un viņš cītīgi mācās, spēlē basketbolu un dejo sporta dejas, savukārt devītklasniece meita no galvas līdz kājām ir sportā, gūstot augstus panākumus diska mešanā un lodes grūšanā.
“Nevar zināt, kas būs rīt. Bietes ES “noēda”, tagad, visticamāk, ķersies klāt graudiem un pienam,” nosaka “Žebru” saimnieks.
