Pēc astoņu gadu pārtraukuma televīzija bērnus atkal aicina viesoties rūķa Kikī un viņa draugu zemē Čučumuižā.
Pēc astoņu gadu pārtraukuma televīzija bērnus atkal aicina viesoties rūķa Kikī un viņa draugu zemē Čučumuižā. Svētdienas rītā tā LTV1 bija skatāma pirmoreiz, bet vakar Kalna Būriņos tapa Pūpolsvētdienas raidījums.
Lai cik garas nebūtu rūķu bārdas, no visiem, kam cienījams gadu skaits plecos, viņi visvairāk saglabā spēju priecāties par brīnumiem, skumt par negribētiem nedarbiem un darīt daudz ko citu neviltoti bērnišķīgi. Daži no viņu saimes – Kikī, Taustiņš, rūķu krustmāmiņa un citi – uz vakara pasaku “Čučumuiža” savulaik visjaunākos skatītājus aicināja divreiz mēnesī sešus gadus. 1998. gadā finansējuma trūkuma dēļ raidījumu apturēja. Un šogad, kā stāsta scenārija autore Kristīne Bitēna-Sirmā, kas raidījumā ir rūķu krustmāmiņas lomā, pasakas veidotājiem beidzot uzsmaidīja veiksme – Saeimas deputāti vienojās par to, ka budžetā “Čučumuižai” jāparedz nauda kā valsts pasūtījumam. Tiesa, pašreizējo līdzekļu pietikšot tikai pusgadam, jo raidījums pie skatītājiem dodas nevis divreiz mēnesī – kā agrāk –, bet katru nedēļu. “Visus šos gadus rūķi dažādos sarīkojumos tikušies ar bērniem, iznākušas pat grāmatas, tāpēc daudziem viņi tik un tā ir pazīstami – arī bez televīzijas. Pirmajos raidījumos tomēr vēlreiz izstāstām, kā rūķi tikuši pie vārdiem, kā es kļuvu par rūķīšu krustmāmiņu, bet komponists Atvars Sirmais – par rūķīti Taustiņu. Vēl priekšā rūķu padomes sanāksme un mūsu iesvētīšana rūķu kārtā (to paredzēts filmēt Bīriņu pilī), bet galvenie notikumi tāpat kā agrāk risināsies te – “Čučumuižas” “galvenajā mītnē”, rūķa Kikī namiņā,” stāsta K.Bitēna-Sirmā, atgādinot: patiesi, izņemot pašus pirmos raidījumus, kas ritēja zem mākslinieces Intas Zaļkalnes darinātas lielās rūķu mices televīzijas studijā, te – Kalna Būriņos pie pasakas veidotāju sena drauga Imanta Freidenfelda – filmēja visus “Čučumuižas” notikumus arī deviņdesmitajos gados.
“Mūs apbēdina vienīgi rādīšanas laiks svētdienās – pusdeviņos no rīta. “Čučumuiža” tomēr ir “gulētiešanas rituāls”, ko bērni agrāk skatījās kopā ar māmiņām un vecmāmiņām, un tā vajadzētu būt arī tagad,” atzīst K.Bitēna-Sirmā, pieļaujot – varbūt ko mainīt varētu skatītāju lūgumi.
