Sieviete reproduktīvajā vecumā darba tirgū spēlē pēc citiem noteikumiem nekā vīrietis, jo viņai iespējams kļūt māmiņai, un parasti tieši sieviete uzņemas «pilnas slodzes» rūpes par savu atvasi gan pirmajā gadā pēc mazuļa piedzimšanas.
Sieviete reproduktīvajā vecumā darba tirgū spēlē pēc citiem noteikumiem nekā vīrietis, jo viņai iespējams kļūt māmiņai, un parasti tieši sieviete uzņemas “pilnas slodzes” rūpes par savu atvasi gan pirmajā gadā pēc mazuļa piedzimšanas, gan bērnam slimojot. Riskē darba devēji, bet visvairāk pati māmiņa, nezinot, kāda būs atgriešanās “darba frontē”. Kristīne Ozolniece tic, ka vienmēr var atrast risinājumu.
Kristīnes un Jura Ozolnieku ģimenē aug divus gadus veca meitiņa Gabriēla, kas nu jau sākusi bērnudārza gaitas. Tētis vada savu biznesu, bet mamma, izmetusi dažādus karjeras līkločus, strādā par nekustamo īpašumu vērtētāju.
Lai gan Kristīne ieguvusi izglītību citā jomā, viņai patīk pieņemt izaicinājumus. Atgriešanās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jaunajai māmiņai nelikās “sāpīga”. Viņa uzskata, ka šodien darba piedāvājumu ir tik daudz, ka ikviens varētu atrast savai izglītībai un prasmēm atbilstošāko. Vajag tikai ļoti vēlēties, mērķtiecīgi uz to virzīties un nedaudz papūlēties.
Gribējās iegūt profesiju
Pēc pamatskolas Kristīne saprata, ka papildus vidējai izglītībai viņa grib apgūt profesiju, tāpēc iestājās Tehniskajā licejā (tagadējā Jelgavas Amatniecības vidusskola). Jauna un interesanta iespēja mudināja meiteni izvēlēties guvernantes amatu, taču četros gados programmas mainījās, līdz pēc profesiju klasifikatora Kristīne ieguva mājsaimniecības vadītājas kvalifikāciju. Jau tad bija skaidrs, ka izglītošanās jāturpina.
Dvēselei tuva izrādījās ainavu arhitektūras un plānošanas studiju programma LLU Lauku inženieru fakultātē, taču pēc pusgada personisku iemeslu dēļ mācības nācās pārtraukt. Pēc laiciņa Kristīne nolēma doties uz Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolu iegūt psiholoģijas skolotājas diplomu. “Tā bija iespēja mācīties kaut ko sev. Šķita interesanti,” viņa atzīst, kaut darbu skolā nav meklējusi. “Zināju, ka mācību iestādē nestrādāšu arī tāpēc, ka tajā laikā skolotājiem bija pārāk mazas algas un nepietiekamas sociālās garantijas.”
Darba pieredze citā virzienā
Būdama pēdējo kursu studente, Kristīne sāka darba gaitas. Pirmā pieredze saistījās ar ļoti “vīrišķīgu” jomu. To apgūstot, radās apziņa nenobīties no svešā un nesaprotamā. Kristīne strādāja par biroja vadītāju firmā, kas nodarbojās ar automašīnu lietām – viņai pēc katalogiem bija jāpasūta dažādas detaļas, filtri un eļļas.
Pēc augstskolas nācās lūkoties pēc jaunām darba iespējām. “Izskatīju piedāvājumus, rakstīju un sūtīju savu CV, bet plānoju arī studēt maģistrantūrā,” atceras Kristīne. Īstajā laikā “kauliņi sakrita”, kā vajag, – K.Ozolniece sāka strādāt par datoroperatori ārvalstu organizācijas pārstāvniecībā un iestājās LLU Sociālo zinātņu fakultātē. “Organizācijas un sabiedrības pārvaldes studiju programmu izvēlējos tāpēc, ka tā paver plašu spektru turpmākai darbībai. Izglītība sniedz drošības izjūtu, ka būs lielākas iespējas darba tirgū. Augstskola maina domāšanas veidu – nebaidīties, iet uz priekšu, meklēt un attīstīt izziņas procesu,” akcentē Kristīne, paužot gandarījumu par sasniegto.
Bērnam svarīgs pirmais gads
Beidzot studijas maģistrantūrā, bija pieteicies mazulis, un Kristīne devās pirmsdzemdību atvaļinājumā. “Gabriēla ir plānots bērniņš. Zināju, ka veltīšu viņai gadu. Šis laiks mazulim ir svarīgākais, kad viņā no sevis vajadzētu ieguldīt maksimālo. Pirmajā gadā bērnā rodas drošības izjūta, pēc tam sākas izziņas process par apkārtējo vidi un iespēja iepazīt citus cilvēkus,” zina stāstīt jaunā māmiņa. Viņa uzsver, cik svarīgs šajā brīdī ir vīra un vecvecāku atbalsts, kas arī gūts: “Juris mani ļoti atbalstīja – varēju droši dzīvot pa māju, nevajadzēja skriet meklēt darbu. Biju gan materiāli, gan morāli nodrošināta. Palīdzēja arī vīramāte – kad vajadzēja, pieskatīja Gabriēlu, palaida atpūsties un ļāva izbrīvēt laiku sev.”
Dzīve pēc lielajām pārmaiņām
“Neesmu no tām, kas ilgstoši varētu nosēdēt mājās. Esmu sociāla būtne, man patīk atrasties cilvēkos,” teic Kristīne.
Kad Gabriēla bija gadu un trīs mēnešus veca, māmiņa apsvēra domu atgriezties darbā vai pastrādāt mājās. “Dzīvē ir tā – ja kaut ko ļoti vēlies un par to domā, tas piepildās. Atliek tikai nedaudz pameklēt un parunāt ar apkārtējiem,” atzīst K.Ozolniece, stāstot par atrasto darbu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma nekustamo īpašumu firmā, kas atkal bija iespēja apgūt ko jaunu.
Tomēr pēc laika Kristīne saprata, ka veicamie pienākumi viņu īsti neapmierina. Tuvojās vasara, tāpēc māmiņa izvēlējās to pavadīt kopā ar bērnu. “Bija plānots, ka rudenī Gabriēla sāk bērnudārza gaitas. Domāju, lai nezaudētu laiku, iestāšos bezdarbniekos,” stāsta Kristīne. Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas nodaļa K.Ozolniecei piedāvāja mazā biznesa organizēšanas kursus, ko viņa ar prieku arī izmantoja. “Atkal jauna joma, pastiprināta grāmatvedība, interesanta iespēja paraudzīties uz biznesu no otras puses, jo zinu – kādreiz šīs zināšanas izmantošu,” atzīst Kristīne.
Jāskatās pēc vēlmēm
Tagad māmiņa atkal strādā pilnu slodzi birojā, ar ko sadarbība bija izveidojusies jau iepriekšējā darbavietā. Kristīnei darbs ļoti patīk, ir daudz jaunu lietu, ko apgūt. Viņu apmierina arī darba laiks un priekšnieka attieksme – ja mazā saslimtu, vajadzības gadījumā māmiņa varētu strādāt mājās.
Ģimene satiekas vakaros un brīvdienās. “Dārziņā Gabriēla pavada ļoti piesātinātu dienu. Vakaros, protams, viņa prasa uzmanību, ko nav grūti dot, – nevajag daudz spēka, lai samīļotu, parunātos, veiktu kādu kopīgu darbu. Nekad no meitas neesmu slēpusi savas emocijas. Ja vakaros esmu nogurusi, to pasaku. Tad mēs mierīgi apsēžamies, paskatāmies grāmatu vai televīziju,” stāsta Kristīne, uzsverot, viņasprāt, būtiskāko – “katrai lietai ir sava vieta un laiks. Galvenais ir nebaidīties kaut ko sākt, iet, meklēt, apzināt, iegūt sev maksimālo.”.
