Bija kluss piektdienas vakars ap pulksten 17. Gāju pa rāmu ieliņu pastaigāties ar savu mazo sunīti.
Bija kluss piektdienas vakars ap pulksten 17. Gāju pa rāmu ieliņu pastaigāties ar savu mazo sunīti. Palaidu viņu brīvi izskrieties, bet šim, kā jau dzīvai radībai, arī savi niķi – negribas nākt atpakaļ pie pavadas. Tad nu pie skaista divstāvu nama sunītis draiskulīgi izlaida riksi gar žogu. Tur parasti rēja un teritoriju apskraidīja liels suns, bet šoreiz bija klusums…
Tad piebrauca savrupmājas saimnieki, kundze kaut ko neapmierināti runāja, nesapratu, bet nojautu, ka tas attiecas uz mani. Uzradās arī kungs un lika man trūkties – vispirms atskanēja skaļš svilpiens, bet pēc tā barga balss: “Ej, tu, ņem savu suni un vācies ātrāk prom!” Sākumā apjuku no tāda izsauciena, tad saņēmos un pazemota devos mājup. Biju nesapratnē un aizvainota – kāpēc tāda attieksme pret mani, vecu cilvēku?
S.Ķīsele Pionieru ielā
