Kā maza mudīga skudriņa Edīte tekalē pa savu frizētavu.
Kā maza mudīga skudriņa Edīte tekalē pa savu frizētavu. Visam jābūt kārtībā – klientiem apmierinātiem, frizieriem smaidīgiem un darbīgiem. “Dienu pirms 8. marta sievietes vēlas būt īpaši sapostas un skaistas, tādēļ šis pirmssvētku laiks pie mums ir saspringtāks,” paskaidro salona frizētavas saimniece Edīte Krūmiņa. Tieši viņa bija viena no pirmajām uzņēmējām, kas Jelgavā atvēra privāto frizētavu un sāka veiksmes kāpienu savā karjerā. Šodien Edītes paspārnē ir trīs frizētavas un viņu saista vēl vairākas interesantas lietas, kas silda un priecē sirdi, vairojot arī pilsētas skaistumu.
Dienu pirms 8. marta, kad pēc tradīcijas tiek celtas godā un sveiktas daiļā dzimuma būtnes, “Ziņas” uzrunā uzņēmēju, individuālā uzņēmuma “Ilga” īpašnieci, Latvijas Amatniecības kameras friziermeistari Edīti Krūmiņu, kuras darbības lauciņš tieši saistīts ar sieviešu iepriecināšanu un skaistuma radīšanu. Arī Edīte mūs sagaida saposusies un, kā vienmēr, šarmanta.
Sava nodarbe, maizīte un hobijs
“Tas bija 1992. gads, brīdis, kad daudzi uzņēmīgi cilvēki sāka privāto biznesu. Tā kā nekad no darba neesmu baidījusies, domāju, ka arī varu mēģināt ko savu,” atceras Edīte.
Nav bijis šaubu, ka bizness jāveido jomā, kurā viņa jūtas visstiprākā un zinošākā, – jāatver frizētava. Tolaik, vēl strādājot sadzīves pakalpojumu uzņēmumā par brigadieri un frizieri, topošā uzņēmēja noskatīja telpas Zirgu ielas kopmītnēs un atvēra savu nelielo frizētavu. Maisam gals bija vaļā.
“Par miljonāri nekļuvu, bet sava nodarbe, maizīte un hobijs bija. Un galvenais – tas viss man patika!” priecājas Edīte.
Šodien Jelgavā frizētavas ir uz katra ielas stūra, bet tolaik to bijis maz. Viņa atceras – brīvo nišu īpaši nepētījusi, uzreiz “metusies atvarā”. Sākumā plānojusi strādāt tikai pašas spēkiem un saviem klientiem. Taču vēlāk izlēmusi, ka jautrāk būs, ja kompānijā nāks vēl kāda meitene. Pierunājusi pāris kolēģes no “sadzīvniekiem”, Edīte sāka strādāt un nodibināja savu uzņēmumu.
“Viss noritēja necerēti labi. Cilvēku bija tik daudz, ka vajadzēja ņemt vēl otru telpu. Arī frizierēm tā lieta iepatikās. Tad Latvijā sākās naudas maiņa, un palikt līdzšinējās telpās iznāca ļoti dārgi. Lai bizness neapstātos, bija jādomā kas cits. Toreiz man mazajā, dubļainajā Veidenbauma ielā piederēja liela māja, un izdomāju, ka varētu pamēģināt tur strādāt. Tikai mēs, divas frizierītes, ar saviem klientiem. Avīzē ieliku sludinājumu un gaidīju, kas notiks. Mani mīļie, kas darījās!… Cilvēki nāca strīpām, sēdēja rindā un bija gatavi gaidīt, cik ilgi vien vajag. Veidenbauma ielā sākās mani zelta laiki,” atceras frizētavu īpašniece.
Trīs vīriešu un četriem sieviešu meistariem darba bija pārpārēm. Nu jau pagājuši trīs gadi, kā māju Veidenbauma ielā Edīte pārdevusi un frizētavu pārcēlusi uz Kalpaka ielu.
Graustus pārvēršu par “pilīm”
Cik ilgi pa pilsētas nomalēm dzīvosies, viņa domājusi un sapratusi, ka pienācis laiks atvērt vēl vienu frizētavu – pilsētas centrā, Mātera ielā. “Lielas rocības būvēt ko lielu un ekskluzīvu nebija. Iztikām, kā varējām, sākumā ar vecām mēbelēm, bet cilvēkus tas nesatrauca, viņi vēlējās labus meistarus un apkalpošanu. Pati darīju visus remontdarbus – gan sienas špaktelēju un griestus balsināju, gan tapetes līmēju, jo uz meistariem paļauties nevarēja. Vairākreiz tie bija piekrāpuši un aizbēguši. Protams, nav viegli, jo neesmu vairs nekāda jaunā, bet izmisumā nekrītu,” viņa smaida.
Edīte rāda savu topošo darba kabinetu: “Nesen nolīgu meistarus, taču viņi “saslima”, bet es ilgāk gaidīt nevaru. Ķēros pati pie darba. Izrādījās, daudz ko varu paveikt. Uzņēmība man joprojām ir,” nosaka saimniece.
Salons centrā bija, bet nemiers turpināja Edīti dīdīt.
“Viens no maniem vaļaspriekiem ir “lāpīt” vecas mājas. Vecpilsētas ielā esmu nopirkusi un restaurējusi trīs graustus. Noskatījos un domāju: reiz tās būs “pilis” – skaistas “pilis”! Vienā mājā dzīvoju pati, otrā atrodas frizētava,” stāsta īpašniece.
Saimnieces otra lielākā vājība ir suņi. Kad ikdienas darbi nolikti malā, laiks mīluļiem. Edītei tie ir divi. Mazais, rudais Briseles grifoniņš ir Latvijā vēl ekskluzīva suga. Mazajam brālim līdzās – lielais Vidusāzijas aitu suns. “Daļa dzīves pakārtota maniem mīluļiem. Braucam uz izstādēm un esam ieguvuši arī čempionu titulus. Speciāli suņiem nopirku lielu mašīnu, lai viņiem būtu ērti. Smejos, ka ar iekavētajiem remontiem frizētavā nepaliek laika ar saviem zēniem pietiekami “paamzierēties”,” tā Edīte.
Runājot par suņiem, viņa stāsta par vēl kādu traku ideju – ar pašvaldības palīdzību cer Būriņu ceļā ierīkot suņu pastaigas laukumu, kurā dzīvnieki varētu arī trenēties. Ieceri Edīte labprāt atbalstītu finansiāli un būtu gatava iesaistīties laukuma uzturēšanā.
“Dažbrīd domāju: man jau 62 gadi, pieklājīgs vecums – kā tagad dzīvot? Un vienmēr līdzās šādām domām galvā atkal iešaujas kāda neprātīga ideja. Man patīk fantazēt, tas nekas, ja fantāzijas nepiepildās. Ja ir idejas, jūtu, ka dzīvoju. Es atpūšos, darot to, kas patīk. Mani ļoti aizrauj sēņošana, suni līdzi – un uz priekšu. Jau daudzus gadus darbojos Zonta klubā, tur arī ir savi pasākumi, tikšanās un vakari. Paspēt var visu, ja rūpīgi plāno laiku,” paskaidro uzņēmēja.
Starp citu, līdztekus darbam individuālajā uzņēmumā Edīte atrod laiku Jelgavas Amatu skolā mācīt topošos frizierus. Piekritusi šim darbam, viņa saprata, ka būs vajadzīga pedagoģiskā izglītība. Daudz nedomādama, Edīte iestājās Lauksaimniecības universitātē un Mājsaimniecības institūtā apguva pedagoģijas pamatus. Kursus jaunā pedagoģe beidza, iegūstot vērtējumu 10 balles.
“Tagad saprotu – ja būtu nedaudz jaunāka, noteikti mācītos vēl kaut ko un runātu vismaz piecās valodās. Šodien dzīve ir interesantāka, ir daudz iespēju. Es labprāt ņemu visu, ko dzīve piedāvā, lai tikai dod šurp!” viņa smej.
Jelgavā trūkst labu meistaru
Frizētavas Jelgavā rodas cita pēc citas, arī Edīte savam pulciņam pievienotu vēl kādu, taču traucē kas ļoti būtisks – pilsētā trūkst labu meistaru.
“Pastāv uzskats, ka algu var nopelnīt arī parasts frizieris, kāpēc censties kļūt par meistaru? Lai arī profesija ir pieprasīta. Varam jau atvērt daudz salonu, bet kas tur strādās? Mums vairs nav labu meistaru. Ar dizainu un dārgām mēbelēm cilvēkus nepiesaistīsim. Vajadzīgas darba rokas. Arī laipnības pietrūkst. Ļoti svarīga ir radoša pieeja, kontakts ar klientu. Mēs visi esam nervozi, taču cilvēks, atnākot uz frizētavu, vēlas ne tikai sevi sapost, bet arī atpūsties, būt mierīgā un patīkamā vidē,” skaidro Edīte.
Saimniece stāsta, kā kādreiz frizieri veiksmīgi piedalījušies dažādos konkursos, tagad vairs neesot pretendentu, ko sagatavot.
“Esmu ar mieru ieguldīt līdzekļus cilvēkā, kas neatlaidīgi mācītos, attīstītos un censtos izaugt par labu friziera meistaru, bet šodien man nav neviena, kas to patiesi vēlētos. Nezinu, cilvēki kļuvuši citādi, talanti apsīkuši vai arī intereses mainījušās,” spriež Edīte.
Uzņēmēja pārliecināta, ka veiksmīgs cilvēks ir laimīgs un katrs pats ir savas veiksmes kalējs. Ļoti retās reizēs cilvēkam to kāds piespēlē.
“Esmu viduvēji situēta, un tas ir pašas nopelns. Diemžēl jaunie ir ļoti pasīvi, nobijušies un neuzņēmīgi. Kā sākas grūtības, tā iet malā. Viņiem trūkst uzņēmības un gribasspēka cīnīties saviem spēkiem,” secina Edīte.
Latviešu sievietes ir malači
Uzņēmēja pārliecināta, ka frizieris ir visskaistākā profesija. Darot skaistu darbu, pašam prieks, jo no frizētavas cilvēki aiziet saposti. Edīte gan atzīst, ka pati šajā lietā pēdējā laikā grēkojot.
“Nevarētu teikt, ka sevi ļoti mīlu, lai gan sievietei sevi būtu jāmīl. Saprotu, ka arī man sevi vairāk jāpalutina. Darbā mūžīgi esmu skrejoša – te kaut kas jāpielīmē, te jāpatīra, nu kā tu kostīmā to darīsi? Daru sev pāri, jo man pietrūkst laika saposties kā biznesa lēdijai, bet es noteikti labošos,” sola saimniece.
Edīte aizdomājas, kad jautāju, kādas, viņasprāt, ir Jelgavas sievietes. “Ne velti uzskata, ka Latvijā dzīvo skaistākās sievietes, domāju, Jelgavā ir visskaistākās. Manuprāt, viņas ir foršas! Ir sabiedrības dāmas, viņām ir labas ģimenes, viņas ir sapucējušās, dibina dažādus klubus, veiksmīgi veido savu biznesu un viena otra pat vīriešus “sit pušu”. Es priecājos. Sievietes nekādā gadījumā nav pelēkas lauku peles. Lai gan arī “peles” ļoti aktīvi darbojas. Laukos sievietes raksta projektus, saņem finansējumu un ir lieli malači,” jūsmo Edīte.
Kad ieminos par dažādi vērtēto 8. martu, viņa neprātojot atzīst, ka rīt būs svētki.
“Sieviešu diena nekad nav bijuši slikti svētki. Ja cilvēkam tie sagādā prieku, kāpēc neatzīmēt? Lai gan agrāk ļaudis svētkiem posās rūpīgāk. Pirms ballēm, kāzām, sieviešu dienas frizētavas bija pilnas, dāmas pa ielu gāja skaistām frizūrām, pacilātas un pamanāmas. Tagad viss kļuvis daudz vienkāršāks, arī frizūras. Pati rīt sajutīšos kā sieviete, jo braukšu uz koncertu Rīgas arēnā “Zvaigznes sievietēm”.
