Elejas pagastā ir trīs ciemati – Eleja, Zizma un Daumanti –, un iedzīvotāji līdztekus privātmājām Elejā mitinās trijos daudzdzīvokļu namu masīvos Parka, Dārza un Bauskas ielā.
Elejas pagastā ir trīs ciemati – Eleja, Zizma un Daumanti –, un iedzīvotāji līdztekus privātmājām Elejā mitinās trijos daudzdzīvokļu namu masīvos Parka, Dārza un Bauskas ielā. Tā tas bijis arī agrāk, savulaik mājas būvētas kolhoznieku, celtnieku un armijnieku izmitināšanai. Pašlaik intensīva namu celtniecība pagastā mitējusies, tomēr gan vietējā vara, gan iedzīvotāji kopīgiem spēkiem strādā tā, lai nākotne veidotos gaišos toņos.
Kad kopsaimniecība izjuka, drosmīgākie mēģināja privatizēt tās īpašumus. Izveidojās vairākas zemnieku saimniecības, taču no agrākajiem objektiem pašlaik darbojas vien divas kaltis un liellopu ferma. Pārējie kompleksi izdemolēti, nojaukti. “Viss diezgan ātri tika likvidēts, un Elejā sākās bezdarbs. Vietējiem darbu nodrošina skola, var strādāt uz robežas un citur, taču, piemēram, “Latrapsī” nodarbināts ļoti maz vietējo,” par pagasta dzīvi zina stāstīt ilggadēja pašvaldības darbiniece speciāliste zemes lietās Mairīte Kļimovska. Darbu elejnieki atrod Jelgavā un Rīgā. “Daudzi mediķi pēc poliklīnikas un slimnīcas likvidēšanas strādā Jelgavā,” viņa turpina.
Taču vietējie ķepurojas un meklē izeju. Darba meklējumos uz ārzemēm atšķirībā no citiem pagastiem devušies tikai daži elejnieki. Nav kā citur, ka aizbrauc pat veselas ģimenes pēc ķēdes reakcijas principa.
Gluži leiputrija tomēr nav
Iedzīvotāju skaitam ir tendence mainīties, taču nu tas ar katru gadu palielinās, un pašlaik pagastā mīt 2600 cilvēku. Deviņdesmito gadu sākumā elejnieku skaits saruka, nu atkal palielinājies. “To lielā mērā ietekmē iedzīvotāju maiņa – vietējie pārceļas uz dzīvi pilsētā, savukārt pilsētnieki – uz laukiem, arī dzīvokļu tirgus,” M.Kļimovska stāsta, ka, sākot no deviņdesmito gadu vidus, Elejā tika izmitināti bez pajumtes palikušie rīdzinieki. Sākotnēji viņi pārsvarā mita Bauskas ielas daudzdzīvokļu namos, nu izkaisīti pa visu ciemu. “Mākleris atrod pilsētnieku, kas nav spējīgs samaksāt par mitekli, iestāsta, ka Elejā ir leiputrija, un uz šejieni pārceļas kārtējais cilvēks. Viņam atstāts nedaudz naudas iztikai – kamēr var, tikmēr dzīvo,” Mairītes kundze teic, ka vēlāk nereti tādi ļaudis pārceļas uz dzīvi citviet, un viss sākas no gala. Dažiem tomēr izdodas atsperties, par citiem rūpējas bērni.
Domā par tautas nama būvi
Elejā ir trīs lieli, savulaik pamesti objekti, kas iebraucējiem “krīt acīs”, – agrākā pasta ēka, bijusī poliklīnika un padomju laikos tik iecienītais universālveikals. Pagasta priekšsēdētājs Imants Striška atzīst, ka pamazām ēkas tiek atjaunotas, ielikti jauni logi. Pasts un poliklīnika pieder uzņēmējam Jānim Popilam. “Bija doma, ka Elejā “nāks iekšā” lielveikals, taču pagasta Padome diemžēl nokavēja ar lēmuma pieņemšanu, un tas netika īstenots,” I.Striška teic, ka visi plāni pagaidām apstājušies.
“Izstrādāts projekts, kas paredzēja bijušo universālveikala ēku pielāgot kultūras nama vajadzībām. Tomēr, visticamāk, tas netiks realizēts, jo profesionāļi uzskata, ka tā jājauc nost, citādi būs jāremontē katru gadu – uz augšu nāk pazemes ūdeņi, savairojušās sēnītes,” stāsta pagasta priekšsēdētājs.
Taču ir plāni. Pirmām kārtām pagastā jāuzbūvē sporta zāle. Projekts ir, nu jārod finansējums. Otrkārt, jāatjauno ūdenstornis, ūdensapgāde un kanalizācija. “Nupat šajā jomā realizēts neveiksmīgs projekts,” problēmas neslēpj I.Striška. “Kad cēla, vietējie speciālisti brīdināja, ka aizsals. Ziemā tā arī notika, jo visas baktērijas nevar izsūknēt uz dūņu nosēdumu laukiem. Arī ieregulēšana pērn ievilkās. Tādas elementāras lietas,” kaut gan iekārtas darbojas, problēmu netrūkst. Arī saimnieciskā dienesta SIA “Apsaimniekošanas serviss” vadītāja Inese Pastuškova atklāj, ka aizvadīto gadu saistībā ar attīrīšanas ietaisēm diemžēl par īpaši veiksmīgu nevar uzskatīt: “Lai arī oficiāli nodotas ekspluatācijā, tās darbojas neapmierinoši, un nākotnē būs nepieciešamas samērā lielas investīcijas, lai nodrošinātu normālu attīrīšanas iekārtu darbību.” Vietvaras vadītājs uzsver, ka tagad pagastā atkal tiek meklētas iespējas, lai projektu tomēr dabūtu gatavu.
Par ūdensapgādes sistēmu runājot, “Apsaimniekošanas serviss” vadītāja akcentē, ka pērnā gada nogalē sistēmas skalota. Viņa cer, ka nu uzlabojusies ūdens kvalitāte, taču sistēma vairs nav pirmā svaiguma, tādēļ diez vai jebkad izdosies iegūt ideālu dzeramo ūdeni.
No paredzētajiem valsts mēroga projektiem jāmin Elejas krustojuma labiekārtošana, gājēju celiņu, kas sāktos pie skolas un turpinātos līdz robežai, izveidošana.
Nesen realizēti nelieli projektiņi, kuru laikā pie jauniem logiem tikusi sākumskola un vidusskola.
“Varētu ierīkot maksas ceļu – lai mašīnas, kas tranzītā dodas cauri Elejai, maksā,” smej priekšsēdētājs. Manāma labuma no tālbraucējiem nav. Lielākas cerības elejnieki liek uz tūrismu. Plānots atjaunot abas Elejas muižas ēkas un tējas namiņu.
Par rosību Elejā liecina ne vien zivju pārstrādes, rapša uzpirkšanas uzņēmums, siera ražotne un citas lielākās firmas, bet arī tuvākas un tālākas nākotnes plāni. Nedaudz gan pierimusi, bet zudībā vēl nav aizgājusi kāda vīra doma turpat būvēt jaudīgu biodīzeļa ražotni, kur rapsis, kas aizņem arvien lielākas platības, pārtaptu dabai draudzīgā dzinēju darbināšanas vielā.
Tagad visi mācās latviski
“Sākumā viena otra skolotāja teica: “Jāatstāj krievu plūsma!”, taču šādai izvēlei nebūtu perspektīvas,” vērtē I.Striška. Tik vai tā, stājoties augstskolā, eksāmeni jākārto valsts valodā. M.Kļimovska piebilst, ka vairāki pedagogi pat mainījuši kvalifikāciju, jo, piemēram, matemātiku latviski nespētu audzēkņiem pasniegt. Tādēļ ir skolotāji, kas izvēlējušies mācīt citus priekšmetus.
Taču grūtības sākotnēji esot arī bērniem, kas kādu laiku mācījušies krievu valodā, bet nu viss process risinās citā mēlē. Kā lielākajai daļai cilvēku, kas mēģina runāt svešvalodā, vispirms sakāmais vai dzirdētais jāiztulko sev saprotami, tikai tad var apgūt konkrētu vielu. Savā ziņā nolaidīgi bijuši arī vecāki, kas līdz pat vidusskolas gadiem atvasēm nav mācījuši sazināties latviski. I.Striška pārliecināti teic, ka jau pirmsskolas vecumā mazajiem jāmāca mūsu valsts valoda.
Elejas vidusskolā zināšanas apgūst jaunā paaudze no Elejas, Vilces, Lielplatones, Sesavas pagasta, jo tā tuvējā apkārtnē ir vienīgā mācību iestāde, kur iespējams iegūt vidējo izglītību. Pašlaik tur un par mazo skoliņu mīļi dēvētajā iestādē mācās apmēram 400 skolēnu. Mainījušās prasības skolās, dažam vecā kaluma elejniekam šķiet, ka vērojama visatļautība un izglītības līmenis krietni sarucis, taču, tāpat kā iepriekš, augstskolās iestājas visi Elejas vidusskolas absolventi, kas to vēlējušies, turklāt ejot nebūt ne vieglāko ceļu.
Jau daudzus gadus Elejā darbojas pirmsskolas izglītības iestāde. Laikam ritot, pat pieredzēts, ka deviņdesmitajos gados bērnudārzu gribēja slēgt, taču savulaik sovhoza vajadzībām būvēto lielo ēku izdevies saglabāt. Tad nācies māju nodot Jelgavas rajona Padomes apsaimniekošanā, jo tur izmitināti arī kādreizējā bērnunama patversmes audzēkņi. Vēlāk tas pārtapis par ģimenes un atbalsta centru. Nu kļūst par šauru mazajiem bērnudārzniekiem – ik dienas tur skolojas jau simt piecgadnieku un sešgadnieku, turklāt visu laiku par iestādes vadītāju strādājusi Gaļina Galviņa – radoša, gādīga, uzņēmīga sieviete.
Kāds kultūru bauda, cits – rada
Runājot par vietējo radošajām aktivitātēm, pagastā skumst, ka gads aizvadīts bez kultūras darba vadītāja. Iepriekšējā gandrīz gadu nostrādājusi, bet ar darbiem tā īsti nav veicies. Šodien Elejas pagasta Padomes deputāti sēdē lems par Lielplatones pagasta tautas nama vadītājas Ilzes Kudlānes apstiprināšanu šajā amatā, un I.Striška domā – ja veiksmīgi rosās turpat blakus, darbi izdosies arī Elejā.
***
Iedzīvotāju skaits
Elejas pagastā
1997. 2587
1998. 2541
1999. 2541
2000. 2541
2001. 2535
2002. 2529
2003. 2498
2004. 2512
2005. 2555
2006. 2600
***
Pašvaldības budžets
2002. 477 186 lati
2003. 523 592 lati
2004. 585 441 lats
–
2006. 813 024 lati
2007. (plāns) 947 320 latu
