Par to, ka pasaules godība mēdz aiziet, runā ne vien atvadoties no kāda ievērojama domātāja vai mākslas dižgara, bet arī klusi vai pilnā skaļumā norokot kādu paštaisnu patiesības cīnītāju un kārtības ieviesēju no reālpolitikas zvaigžņu rindām.
Par to, ka pasaules godība mēdz aiziet, runā ne vien atvadoties no kāda ievērojama domātāja vai mākslas dižgara, bet arī klusi vai pilnā skaļumā norokot kādu paštaisnu patiesības cīnītāju un kārtības ieviesēju no reālpolitikas zvaigžņu rindām. Jāpieļauj, dubultā sāpīgi, ja potenciāli komā slīgstošais veidojums ne tik sen aplaimojis ar cerībām un solījumiem gan dažāda vēriena biznesmeņus, gan santīmus knapinošas lauku tantītes, izplatot svinīgu un svētu solījumu par nesavtīgu darbu biļetenu svītrotāju labā.
Iespējams, gana sērīgs noskaņojums piemeklējis ikvienu, kas Latvijas laimības un labklājības cerības vēl pirms gadiem pieciem saistīja ar uzlecošajām politikas zvaigznēm toreiz popularitātes kalngalus sasniegušā eksbaņķiera Eināra Repšes vadībā topošās partijas “Jaunais laiks” (JL) veidolā. Jaunā politiskā veidojuma un tā līdera neatkarības vārdā metot kopējā katlā veiksmīgā biznesā pelnītus tūkstošus un zārka naudai atrautus, ar paša Repšes autogrāfu rotātus “piecīšus”, nevienam jaunās “mesijas” piekritējam ne prātā nenāca, ka jau pārredzamā nākotnē JL pakļaus sevi muļķīgai pašiznīcībai.
Faktiski pirmo liktenīgo kustību sava kapa rakšanai JL censoņi paveica ar Ziedoņa Čevera lāpstu, pompozi aizejot no valdības. Arī bijušā miliča savulaik komandētais “Saimnieks” lielāko naglu savā zārkā iedzina, vēlēšanu priekšvakarā atšķeļoties no tolaik Guntara Krasta vadītās izpildvaras, turklāt politisko līķi augšāmcelt nespēja pat Čevera nākamās – Brīvības partijas – nacionālistiski jūtīgie reklāmas rullīši ar afrikāni uniformā pie Mildas kājām. Atšķirība vien tā, ka JL pēc savas demisijas no varas gaiteņiem, nosaucot nesenos domubiedrus ne pārāk tīkamos epitetos un nepanākot gaidīto efektu, drīz vien centās pagriezties pretējā virzienā, uzreiz pēc vēlēšanām prasīdamies atpakaļ nozākāto politikāņu stūrētajā laivā.
Kaut arī nevar noliegt zināmus JL nopelnus valsts labā, populistisku pērļu sarunāts un muļķību sastrādāts pietiekami daudz, un tām maz sakara ar agrāk solīto profesionāli izstrādāto un īstenoto programmu (tā vietā pieredzējām premjera Repšes darbadienas beigas jau pēcpusdienā, Krišjāņa Kariņa “kompetenci” ministra amatā un milzumu populistiskas retorikas par blēžiem un korumpantiem) vai partijas dibināšanas dienā mālēto vīziju par laimīgiem pensionāriem tūristu ampluā. Turklāt šķietami balto, taču Rēzeknes Gaļas kombināta “desugeitā” notraipīto politisko mētelīti daudz tīrāku nepadarīja arī simboliskais stafetes skrējiens demokrātijas meklējumos kaut kur pie Ventspils trubu labirintiem.
Pēdējie triecieni, protams, bija varas un virknes ietekmīgu amatu zaudēšana galvaspilsētas pašvaldībā un tās struktūrās, kā arī atklātais “bardaks” partijas iekšienē – neskaidrības ar finansēm, līdzšinējā līdera Repšes un vairāku JL biedru atklātās uzskatu sadursmes, ko papildina nespēja veidot opozīciju varas elitei, teju neatgriezeniski nolemjot partiju reālai slīkšanai lielā mērā pašas radītā populisma purvā.
“Rainiskā” nosaukuma partijas luga līdz ar to var izrādīties nospēlēta – gaišās rītdienas zelta zirgs palicis nemaņā stikla kalna pakājē, un tiem, kas savulaik paklausījuši Repšes aicinājumam “balsot ar saviem līdzekļiem”, tapis skaidrs, ka sevi par visgodīgākajiem un visnenotraipītākajiem dēvējušie patiesībā tādi nemaz nav. Diezin vai līderu maiņa gaidāmajā ārkārtas kongresā būs brīnumlīdzeklis, lai iztramdītu “zaļi melni oranžo” koalīciju un atgrieztos varas virsotnēs. Vēsture nezina daudz gadījumu, kad politiskam līķim izdevies izrausties no sešpēdu bedres, tā kā JL vismaz teorētiski var kļūt par vienu no fēniksiem. Ja ne tā, tad – gaišā piemiņā.
