Ar pārdomām par laiku, katra vietu, sūtību un būtību tajā desmit gadu jubileju svin Jelgavas rajona Padomes Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centrs, kas daudziem bērniem, vecākiem un pedagogiem ir kā ceļvedis dvēseles labirinta takās.
Ar pārdomām par laiku, katra vietu, sūtību un būtību tajā desmit gadu jubileju svin Jelgavas rajona Padomes Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centrs (PPIC), kas daudziem bērniem, vecākiem un pedagogiem ir kā ceļvedis dvēseles labirinta takās.
Lēmums “centram būt” tapa 1997. gada 5. martā, tāpēc šī diena ir svētki gan vienpadsmit PPIC darbiniekiem, gan psiholoģiskās palīdzības un izglītības saņēmējiem, gan sadarbības partneriem. Desmit gadu ir daudz un maz, lai īstenotu iecerēto. Nolikums vēsta par vīziju nodrošināt iespēju saņemt psihologa pakalpojumus katram rajona skolēnam, vecākiem un pedagogiem bērna psiholoģisko problēmu gadījumos, veikt mācību iestāžu vides izpēti, organizēt lekcijas, seminārus, izstrādāt skolēna psihiskās attīstības korekcijas pamatprincipus un ieteikumus, kā arī īstenot citus pasākumus “iekšēja veseluma” un līdzsvara radīšanai. “Latvijā tikai 1991. gadā mācību iestādēs sāka strādāt skolu psihologi. 16 gadu ir ļoti īss laiks, un vēl joprojām pastāv mīts, ka mūsu pakalpojumi vajadzīgi tikai slimajiem. Uzdevums ir sekmēt psiholoģiskās kultūras attīstību, ka sākam saprast – fiziskās problēmās meklējam ārstu, garīgās – mācītāju, bet dvēseliskās – psihologu vai psihoterapeitu,” norāda PPIC vadītāja un dibinātāja Ilze Āna.
Palīdzēja trīs braši vīri
Vadītāja atceras, ka ideja par psiholoģiskās palīdzības centra tapšanu deviņdesmito gadu vidū virs Jelgavas vien lidinājusies. Strādādama pilsētas skolā, I.Āna bija iecerējusi veidot centru, lai apvienotu speciālistus un viņu zināšanas efektīvākam darbam. Šīs durvis tomēr neatvērās, taču apņēmības pilno Ilzi labprāt uzklausīja rajona Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Gāle. Ideju atbalstīja gan direktoru padome, gan tolaik rajona Padomē strādājošais Andris Rāviņš un Pēteris Salkazanovs, arī deputāti bija “par”, un izveidotais centrs ieguva juridisku statusu, finansējumu un telpas. Atlika vien sameklēt kadrus.
Tas nebija vieglākais uzdevums, jo darbiniekiem vajadzēja būt ar mieru kā bitēm no stropa “izlidot” arī uz attālākajām rajona skolām Kalnciemā, Vilcē, Sesavā un citām, atzīst I.Āna, paužot gandarījumu par stabilo kolektīvu, kurā novērojama neliela kadru mainība. Daudzi centrā nostrādājuši visus desmit gadus, tā apliecinot, ka darbā ieguldījuši sirdi un dvēseli.
Bērni meklē uzticības personu
Sadarbībā ar mācību iestādi PPIC īpašu uzmanību pievērš 1. klases audzēkņu veiksmīgai adaptācijai skolas vidē, piektklasnieku pārejai uz “lielo skolu”, kā arī risina ar mācīšanās grūtībām un uzvedības traucējumiem saistītus jautājumus, kas jau pārsnieguši pedagogu kompetences slieksni, ir līdzās ar padomu, sastādot mājmācības un speciālās izglītības programmas. “Mani vairāk priecē, ja kolēģiem skolā izdodas būt konsultantiem, kuros bērni atraduši uzticības personu, nāk un runājas, lai rastu atbildes uz iekšējiem jautājumiem, nevis būt vienkāršiem psihologiem, kas dod padomus, diagnosticē vai kopā ar pedagogu veido korekcijas programmas,” atzīst I.Āna.
Kurš “jāremontē”?
Gadu laikā strādājot, mācoties, analizējot un pārdomājot, centra vadītāja pauž gandarījumu, ka mācību iestādes sapratušas psihologa, taču arī atklāj, ka sāpīgākās psiholoģiskās problēmas skolās skar nevis bērnu, bet pieaugušo. “Sākumā bija tā – atveras kabineta durvis, vai nu skolotājs, vai kāds no vecākiem iestumj bērnu un saka – man te ir tāds gadījums, netieku galā, dariet kaut ko!” atceras I.Āna, atzīstot, ka ne psihologu, ne cita varā ir kādu mainīt. Jāveido sistēma un jāsaprot, kāds ir vēlamais rezultāts: “Mēs varam tikai uzdot jautājumus un meklēt resursus, kas mīt pašos, lai tos risinātu. Skolas vidē bērnam problēmu nav, bet tās parādās sistēmā.” PPIC vadītāja atzīst, ka tagad ir tāds laiks, ka iešanu tam līdzi, mācīšanos, “mājas darbu pildīšanu” vajadzētu vairāk prasīt no pieaugušajiem, nevis no bērna. Svarīga arī skolas un vecāku sadarbības stiprināšana, lai abas puses strādātu komandā un sēstos pie viena sarunu galda.
***
Viedoklis
Lilija Grase, Līvbērzes vidusskolas direktore:
Vēlos kolektīva vārdā apsveikt Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra darbiniekus desmit gadu jubilejā un pateikties par kopējo sadarbību.
Ilggadēja tā izveidojusies ar psihologu Ivaru Gaidi vēl pirms centra izveides. Jau 1995. gadā aicinājām viņu kā lektoru, jo notika straujas pārmaiņas sabiedrībā un izglītībā, bija nepieciešamība mainīties laikam līdzi.
Kļūstot par centra darbinieku, Ivars reizi divās nedēļās ir skolā. Sākumā, akcentējot uzskatu, ka par visiem notiekošajiem procesiem atbildīgs pieaugušais, lekcijās un praktiskajās nodarbībās tika uzrunāti pedagogi un vecāki. Ivars strādā arī ar atsevišķām ģimenēm.
Šajos gados psihologs panācis lielu uzticēšanos. Zinām, ka krīzes situācijās varam ar viņu runāt un saņemt atbalstu. Arī bērni viņu iepazinuši un labprāt konsultējas.
Būtu ļoti labi, ja psihologs skolā strādātu katru dienu, jo šis darbs ir ļoti nepieciešams – ātrāk atrisinātos pārpratumi un konflikti. Ivara Gaida darbība man palīdzējusi celt pašapziņu, ieskatīties sevī, izprast dažādus jēdzienus, apzināties, ka cilvēciskās problēmas galvenokārt visiem ir līdzīgas, atšķiras tikai prasme tās saskatīt, pieņemt un risināt. Esmu mācījusies, kā tikt galā ar emocijām, meklēt cēloņsakarības un saskatīt pozitīvo jebkurā situācijā.
Paldies Ivaram Gaidim par iecietību, uzticību un atsaucību mūsu kopīgajā darbā.
