Šodien svētkus svin Laimrotas, Liliānas un Silvijas. Aizupes pamatskolas skolotāja Silvija Svare teic, ka vidusskolas laikā viņas klasē bijušas četras vārdamāsas.
Šodien svētkus svin Laimrotas, Liliānas un Silvijas. Aizupes pamatskolas skolotāja Silvija Svare teic, ka vidusskolas laikā viņas klasē bijušas četras vārdamāsas.
“Vecāki strīdējās, kādu vārdu man likt. Tēvs gribēja saukt par Silvu, bet vecāmamma – par Viju. Uzvarēja draudzība – vārdus salika kopā, kaut visu mūžu rados vieni mani saukuši vienā vai otrā. Tagad, kad daudzi aizgājuši mūžībā, ģimenē tieku dēvēta par Silvīti,” stāsta gaviļniece, uzsverot, cik tomēr vārds ir viņai piemērots. “Silva nozīmē mežs, un es jau 18 gadu tādā dzīvoju – apkārt neviena kaimiņa, kā īsta meža meita, bet man tas tīri labi patīk, jo ir atslodze no saspringtās darba dienas skolā.”
Aizupes pamatskolā, pasniedzot latviešu valodu un literatūru, aizritējuši vairāk nekā desmit gadu. Ilgu laiku Silviju daudzi pazina kā laikraksta “Info RAF” redaktori, taču līdz ar lielajām pārmaiņām, “jukubruku” laikiem, nodarbošanos vajadzēja mainīt. Gaviļniece to nenožēlo. Lai arī gadās smagi brīži, Silvija par sevi un kolēģiem teic: “Ja jau te esam, tātad mūs kaut kas saista, citādi nevarētu izturēt!”
Darbā skolotāju visvairāk priecē vienkārša patiesība – kad sanāk! Ikdienas ritumā un rutīnā tas it kā neatklājas, vien labajos rezultātos pēc tam, piemēram, godalgotās vietas un atzinība konkursā “Es rakstu pasaku”. Silviju nomāc bezatbildība. “Es uztraucos, ja nevaru iemācīt!” atzīst skolotāja.
Silvija vada arī metodisko komisiju, darbojas pagasta bāriņtiesā un audzina 6.a klasi. “Brīžam nākas tēlot mammu,” viņa atzīst, paužot rūgtumu par dažu vecāku vienaldzību par sava bērna gaitām skolā.
Dzīvē Silvija augstu vērtē draudzības un skaistu attiecību nozīmi. “Mani tuvākie draugi saglabājušies kopš bērnības un skolas. Jauni diemžēl nerodas – nav laika tos “iegādāties”, taču man ir labas attiecības ar kolēģiem, un tas nav mazsvarīgi. Mums ir draudzīgs kolektīvs. Dažreiz pēc darbadienas esi tā noguris, ka gribētos ātrāk uz mājām, bet, kopā sanākot, paliek foršāk,” atzīst Silvija. Gaviļnieci īpaši priecē, kad atnāk bijušie skolēni – arī palaidņi. “Vienudien ierodas pie manis divi puiši – puķu pušķis rokā, nometas uz ceļa un man to pasniedz! Teātri jau lielu sataisījuši – viņiem jautri, bet man patīk!” atzīst skolotāja.
