Nesen biju aizbraucis ciemos pie radiem pagastā. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt. Šie neatbild, tik liek galdā pusstopu. Man par godu bija sarūpējuši veikalā pirkto šnabi.
Nesen biju aizbraucis ciemos pie radiem pagastā. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt. Šie neatbild, tik liek galdā pusstopu. Man par godu bija sarūpējuši veikalā pirkto šnabi. Sak, lai garantētu manu bālģīmja drošību. Paši jau sadzeltējuši, cer sākt balēt līdz ar pavasari.
Pamazām pie galda iesilām sarunās. Tā kā laukos lielais vairums saimnieko pa savu piemājas zemi un sētu vien, ziemā tur ir klusi un mierīgi. Snauž kā lāči migā un izsargājas no gripas epidēmijas ar grādīgā dzēriena palīdzību. Prasu: “A ko ta” pagasta padomē dara?” Man atbild: “Sēž pie krēsliem pielipuši, kamēr vēl teritoriālā reforma nav sākusies.” Tā jau gan ir, mēs nospriežam, ka bēdas un bažas par nākotni jānoslīcina alkoholā kā pagastmājā, tā katrā lauku sētā. Reformas tuvums rada stresu, jo laikam kaut kas būs jāsāk darīt. Nav brīnums, ka valstī pēdējā laikā palielinās alkohola patēriņš. Puse legālā, kas izdzerts, ir stiprais, turklāt arī nelegālā alkohola patēriņā dominē stiprie alkoholiskie dzērieni. To lietošana veicina traumatismu un bieži vien ir cēlonis ceļu satiksmes negadījumiem. Kā saka, reformas tuvums prasa upurus. Valstī izstrādāta Alkohola patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas programma 2005. līdz 2008. gadam, bet pagaidām tā nav efektīva. Varbūt, dzīvodami novados, dzersim mazāk nekā tagad pagastos?
