Daudzbērnu ģimene. Domu kombinācijas pie šāda vārdu salikuma mēdz būt visai dažādas.
Daudzbērnu ģimene. Domu kombinācijas pie šāda vārdu salikuma mēdz būt visai dažādas. Diemžēl sliktais nez kāpēc vienmēr grib runāt skaļāk par labo. Kad “Zemgales Ziņas” piebrauca pie sakoptas, palielas savrupmājas, kurā dzīvo četru bērnu ģimene un vecāki ir vienkārši strādnieki, sapratu, ka arī mana zemapziņa nav bez grēka.
Tatjanas un Jura Bogrecu ģimenē ir četri bērni. Tatjana atzīst, ka tas ir vislabākais, kas ar viņu noticis. Sociālās grūtības? Nu, protams, tās pastāvēja, kamēr lielie bija mazāki. Tagad dzīve kļuvusi vieglāka. Bet galvenais – iet labāk vai sliktāk, jāprot dzīvot ar cieņu un atbildību, domā četru bērnu mamma.
“Dēls Igors mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē, meita Inta Rīgas Valsts tehnikumā, Evita – Jelgavas Valsts ģimnāzijā, bet astoņus gadus vecā Karīna – Jelgavas 4. pamatskolā. Visi bērni labi mācās, un varu par viņiem tikai priecāties. Dēls saņem 70 latu stipendiju, meita kopā ar transporta kompensāciju – 44 latus, jo tehnikumā augstākā stipendija ir 35 lati. Es strādāju par apkopēju akciju sabiedrībā “Jelgavas dzirnavnieks”. Vakarā pulksten piecos eju to sakopt, bet ap astoņiem darbu esmu beigusi. Parasti vīrs tad jau atbraucis no Rīgas, un dodamies kopā mājās. Pieskaitot viņa algu, mums uz pieciem cilvēkiem iznāk kādi 400 – 450 latu,” smaidot stāsta Tatjana. “Dēls jau vairs neko neprasa. Tiek galā pats. Sakrāj naudu no stipendijas, nopērk sev kādas drēbes, pagājušajā gadā nokārtoja šofera tiesības. Lielā meita atdod visu naudiņu man, bet es viņai katru dienu izsniedzu tik, cik nepieciešams. Mazajai meitai ir brīvpusdienas, bija arī pabalsts skolas sākšanai. Rakstām deklarācijas, saņemam arī nelielu atbalstu kurināmā iegādei. Var teikt, ka pašlaik diezgan labi iztiekam, jo nav īre jāmaksā. Kad vīrs pelnīja vairāk, kādu laiku pabalstus neprasījām.”
Ģimene dzīvo vectēva celtajā mājā. Viss tīrs un spodrs. Piecas istabas. Visiem vietas pietiek. “Kad atbraucu no Baltkrievijas, šeit jutos sliktāk. Tur palika mana dzimtene. Nemācēju latviski, bet vectēvs nerunāja krieviski. Visi sveši, taču vīra vecaistēvs mani pieņēma labi. Šī māja bija ļoti nekopta, jo viņš dzīvoja viens, bija slimīgs. Soli pa solim visu paši izdarījām. Cik varējām, tik remontējām, iekārtojām. Es kopu vīra vecotēvu, tāpēc, kad mantojām šo māju, starp radiem neizcēlās nekādas domstarpības. Visiem bija pašiem sava vieta dzīvošanai. Ar vīra tuviniekiem labi satiekam,” atklāj T.Bogreca.
Visgrūtākais laiks ģimenei bijis no 1991. līdz 1997. gadam, kad Tatjana nav strādājusi. Viņa atceras, ka tajā laikā finansiāli klājās ļoti sarežģīti. Kad jautāju vecākajai meitai Intai, kā viņa vērtē trūcīgo bērnību, meitene smaidot parausta plecus. “Es nekad neesmu manījusi, ka mums mājās kā pietrūktu. Skolā bija brīvpusdienas, un tāpēc nejutos neērti. Mani neviens neapsmēja. Es pat par tām jutos lepna. Un nebiju taču vienīgā. Nekad nemanīju sliktu attieksmi par to, ka esmu no daudzbērnu ģimenes. Viss šķita forši. Mani vecāki ir visburvīgākie cilvēki pasaulē. Vienmēr atbalstījuši un sapratuši. Mājas ir mīļākā vieta pasaulē. Nekur citur tik labi nejūtos. Vislabākie svētki mūsmājās ir Jaunais gads, kad sabrauc ļoti daudz cilvēku.”
Interesanti, ka ne mātei, ne meitai runājot no sejas nenodziest viegls, labsirdīgs smaids. “Bērni trūkumu nejuta. Tas bija uz maniem pleciem. Ja ir bērni, vecākiem jāatsakās viņu labā. Tas ir pašsaprotami. Gan es, gan vīrs esam nākuši no lielām ģimenēm. Pateicoties tam, ka man tāda ir, Jelgavā jūtos kā mājās. Ja nebūtu bērnu, vairāk ilgotos pēc Balkrievijas,” neslēpj Tatjana.
Uz jautājumu par dzīvi Baltkrievijā un Latvijā sieviete nesteidzas atbildēt. “Grūti pateikt. Tur ir cilvēki, un šeit ir cilvēki. Tur ir bagāti un nabadzīgi, šeit arī. Kā ir, tā jādzīvo. Reizi gadā visi braucam pie maniem radiem. Bet pie vīra tuviniekiem uz Dagdu dodamies bieži.”
Septiņus gadus ģimene atbalstu atradusi arī daudzbērnu biedrībā “Dēkla”. “Kad bija grūti laiki, meklēju palīdzību. Atradām biedrību. Tā daudz palīdzēja ar drēbēm. Toreiz tas bija ļoti svarīgi, jo nopirkt nevarējām. Tagad braucam kopā ekskursijās. Neko daudz es biedrībā nedaru. Ja kaut kas jāsakopj, labprāt palīdzu.”
Uz jautājumu, vai jebkad Tatjana jutusi diskomfortu, ka jāraksta deklarācijas, jāprasa pabalsti, viņa atzīst, ka tas tiešām neesot viegli. Vissmagāk bijis 2000. gadā, kad vajadzēja naudu operācijai. Bet arī toreiz viss nokārtojies.”
Vai pret daudzbērnu ģimenēm izturas ar pienācīgu cieņu? “Nezinu teikt. Man liekas – ja vecāki nerūpējas par savām atvasēm, tad viņi nav jāciena. Man žēl bērnu, kuriem nav īstas ģimenes. Vispār… Dzīve ir grūta. Viņiem arī par daudz atļauts. Bērniem esmu mācījusi, ka Dievs visu redz, jādzīvo godīgi. Uz baznīcu gan neejam. Saprotu, ka audzināšanai jānotiek mājās, nevis baznīcā. Uz saviem bērniem varu paļauties, tomēr arī skatos, lai viņi, piemēram, neaizrautos ar datoru. Mums ir dators, bet nav interneta pieslēguma. Nevajag maksāt naudu un pēc tam uztraukties. Ko darīt bērniem pietiek.
