Cik gan rūgti mēdz būt maldi! Vēl pirms pieciem gadiem tāda dzīves kvalitāte, ko šodien izbauda vairums pārtikušā vidusslāņa, šķita sapnis.
Cik gan rūgti mēdz būt maldi! Vēl pirms pieciem gadiem tāda dzīves kvalitāte, ko šodien izbauda vairums pārtikušā vidusslāņa, šķita sapnis. Daudz bija dzirdēts par attīstīto zemju ļautiņiem, kas uz gariem gadiem iejūdz sevi parādu saistībās, lai omulīgas savrupmājas un apsildāma peldbaseina komfortu izbaudītu šodien, nevis tikai pēc aiziešanas pensijā. Gana spārnots kļuva teiciens, ka pat Amerikā nebūtu bagātu cilvēku (lai gan “bagātību” pārsvarā simbolizēja vēl garus gadus izmaksājams miteklis un kredītlīgums), ja nevarētu dzīvot uz parāda.
Kā smejies, nepagāja ne simts gadu, kad līdzīgs dzīvesveids sākās arī Latvijā, cilvēkiem masveidā kaļot ap kakliem “lēto” kredītu važas un pie kredītiestāžu durvīm veidojot garākas (kaut arī virtuālas) rindas nekā savulaik pēc uzgriežamās desas. Viss jau būtu labi, ja vien šis process galu galā neizrādītos tik nekontrolēts, jo, spriežot pēc plašsaziņas līdzekļu darbinieku veiktajiem eksperimentiem un neoficiāli viegli iegūstamiem datiem, aizdevumus pēdējā laikā saņēma gan tie, kas knapi savelk galus (ja paskatās personu oficiālos ienākumus), gan tie, kas vispār neko nepelna.
Nav pirmais gads, kad ikvienam, kas seko līdzi situācijai, ir skaidrs – kreditēšanas process jau pasen aizlaists pašplūsmā, ar veiklu spekulantu, pāri saviem līdzekļiem dzīvotāju un citu darboņu “palīdzību” karsējot valsts ekonomiku kā eļļu uz pannas un dzenot inflāciju teju kosmiskos augstumos. Jāpieļauj, daudzi pagājušonedēļ loloja cerības, kad plīvurs gluži kā līgavai tika noņemts tik ilgi slēptajam inflācijas apkarošanas plānam. Vismaz attiecībā uz kreditēšanas, tās kontroles un nekustamo īpašumu jomu par radikālu un “ierobežojošu” rīcību runāt pāragri.
Jāšaubās, ka vēl pirms dažiem gadiem veicinātās dzīves uz parāda nosodīšana un valdības centieni atrunāt iedzīvotājus no slīgšanas jaunu aizdevumu kārdinājumā būs noteicošais attiecīga lēmuma pieņemšanā un kavēs piepildīt vēlmi tiekties pēc augstākas dzīves kvalitātes pat tad, ja būs radusies izdevība. Turklāt lielais inflācijas apkarošanas plāns bieži aprobežojas ar deklaratīvām frāzēm.
Neviens nešaubās, ka pret inflāciju un to izraisošajiem faktoriem nepieciešams izvērst nesaudzīgu krusta karu, tomēr – ko paredz valdības plāns? Kaut kādā ziņā saprātīgs punkts, lai iesākumā kaut mazliet “atdzesētu” nekustamo īpašumu tirgu, – iekasēt ienākuma nodokli, ja īpašumu pārdod trīs gadu laikā kopš tā iegādes, tomēr arī tas ir neviennozīmīgi. Galu galā situācijas var būt dažādas – ilgstoša slimība, kuras dēļ miteklis jāmaina uz mazāku, lai ar cenu starpību segtu veselības atgūšanai nepieciešamos izdevumus, ģimenes sastāva izmaiņas, kas rosina lūkot pēc cita mājokļa utt.
Par īsti revolucionāru uzskatāms valdības vadītāja Aigara Kalvīša sacītais, ka “bankām, izsniedzot kredītus, turpmāk būs jāizvērtē kredītņēmēju legālie ienākumi”, tādējādi atzīstot, ka līdz šim šajā jomā valdījusi (un valda) nekontrolējama patvaļa. Tomēr nākamais loģiskais jautājums ir – cik gatavas kontroles procesiem un banku papīru kalnu caurrakšanai ir valsts struktūras? Speciālisti pamatoti norādījuši, ka līdz ar jaunās kārtības spēkā stāšanos būs nepieciešama papildu ierēdņu armija, īpaši – ņemot vērā potenciālo kredītņēmēju skaitu, taču kontrolējošajām institūcijām jau līdz šim par grūtu bijis pat pārbaudīt to nedaudzo “miljonāru” darījumus, kuru uzņēmumi, vismaz oficiāli, balansē uz bankrota bedres malas.
Pagaidām diemžēl grandiozās pretinflācijas pasākumu ambīcijas lielas cerības nevieš. Tikai nojaušamu iemeslu dēļ novēlotā pievēršanās šai problēmai tā vien atgādina par dažu ūdens spaiņa izliešanu, kuru centīgi vīri “valsts stabilitātes garanta” Kalvīša vadībā nu mēģina savākt atpakaļ ar trauku lupatu palīdzību.
