Latvijā atkal tiek politizēta 16. marta piemiņas diena. Tas norisinās ar nodomu, lai ekstrēmisti no kreisās un labās puses gūtu publicitāti. Nožēlojami, ka tādējādi tiek nomelnots Latvijas tēls.
Latvijā atkal tiek politizēta 16. marta piemiņas diena. Tas norisinās ar nodomu, lai ekstrēmisti no kreisās un labās puses gūtu publicitāti. Nožēlojami, ka tādējādi tiek nomelnots Latvijas tēls.
Daugavas Vanagi (DV) un Latvijas Nacionālo karavīru biedrība (LNKB) nevēlas, ka viņus jebkādā veidā saista ar dažādām ultraradikālām grupām, kas šogad rīkos gājienus pie Brīvības pieminekļa. Šie spēki dara tikpat lielu skādi Latvijai kā lielkrievu šovinisma pārstāvji, kas tajā dienā arī taisās turpat demonstrēt savus uzskatus.
DV un LNKB vēlas, lai avīžu, ziņu aģentūru, televīziju, radio ziņās Daugavas Vanagu un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības vārdi netiktu minēti kopā ar radikālām organizācijām un politiskām partijām. Šāda rīcība sabiedrībā rada greizu priekšstatu par mūsu organizācijām. Vienmēr DV oficiālo viedokli var noskaidrot, sazinoties ar tās pārstāvniecību Rīgā, bet LNKB viedokli – sazinoties ar LNKB biroju Rīgā vai priekšsēdi. Pilnībā noraidām atsevišķu personu paziņojumus, izmantojot DV un LNKB vārdus. Būsim pateicīgi par sapratni.
Ne DV, ne LNKB nav politiskas partijas. Tās ir miermīlīgas sabiedriskas organizācijas, kuru pamatuzdevums ir aprūpe un labdarība. Piemēram, DV bijuši lielākie ziedotāji Brīvības pieminekļa atjaunošanai un materiāli atbalsta daudzbērnu ģimenes Latvijā, arī Bērnu slimnīcu Rīgā. Abas organizācijas aprūpē slimos un nabadzīgos leģionārus.
Leģionāri bija jaunekļi, kas, netaupot savas dzīvības, mēģināja atturēt komunistu pūļus no iebrukuma Latvijas zemē. DV organizācija 1952. gadā nolēma 16. martu nosaukt par Latviešu leģiona dienu, jo abas leģiona divīzijas (19. un 15.) pirmo reizi šajā dienā 1943. gadā cīnījās kopā. Pēc kapitulācijas leģionāriem bija jāizcieš filtrācijas nometnes un Sibīrijas lēģeri vai bēgļu gaitas. 11. novembris pieder lāčplēšiem, 6. marts – Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam (kura vīriem tajā laikā arī bija jācīnās kopā ar ne visai patīkamiem kolēģiem), 3. jūlijs – Ziemeļlatvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim Jorģim Zemitānam. Arī latviešu leģionārs pelnījis savu dienu.
Šogad, tāpat kā pērn, mēs klusi pieminēsim kritušos Kurzemes Brāļu kapos Lestenē. Būtu labi, ja Latvijas valdības pārstāvji arī nāktu pieminēt savus varoņus, bet to nepieprasām. Prasām gan, lai valdība iekļauj Kurzemes Brāļu kapus valsts sargājamo pieminekļu sarakstā. Latvija jau sen uzņēmās sargāt sarkanarmiešu atdusas vietas, bet acīmredzot latviešu kapus vēl ne.
16. martu nolaupījuši cilvēki, kuriem latviešu tautas intereses ir pēdējā vietā. Par to mums ir gaužām žēl. Bet varbūt tas notika tajā momentā, kad Latvijas valsts vairs nebija ar mieru aizstāvēt savus bijušos karavīrus? Pēdējo mēnešu notikumi liek secināt, ka ne Latvijas valdība, ne prezidente nav ar mieru pastāvēt par savas valsts vēsturi. Atgādinām, ka “tārpu, kas lokās citu priekšā, stiprākais samīs”.
Iesakām patriotiski noskaņotiem latviešiem 16. martā klusi pieminēt savus varoņus. To var darīt, ziedojot asinis līdzcilvēkiem asinsdonoru centros, apciemojot kādu slimu sirmgalvi vai ziedojot naudu kādai labdarības organizācijai. Politikas taisīšana uz leģionāru “kauliem” nekādu labumu nenesīs.
