Sirsnīgs pasākums ar nostalģisku gaisotni. Pagātnes pērļu savirknēšana tievā diegā. Vai tas izturēs pērļu smagumu?
Sirsnīgs pasākums ar nostalģisku gaisotni. Pagātnes pērļu savirknēšana tievā diegā. Vai tas izturēs pērļu smagumu? Nepārtrūks? Mūzikas dzīves speciālisti, solisti, Noras Bumbieres dzīves dokumentētāji un viņas balss mīlētāji – visi, kas bija pulcējušies dziedātājas atceres pasākumā divas dienas pirms viņas sešdesmitās jubilejas, vēlreiz pārliecinājās par pērļu vērtību.
Atstātais mantojums vēl paviršā kaudzē, bet kādam šīs pērles jāsavērpj rotā, lai paaudzes varētu rotāties. Nora nav tikai savas dzīves fenomens. Viņa nav tikai savu laikabiedru atceres vērta. Viņa ir vairāk.
Pasākuma organizatores režisores Dzintras Zimaišas iecere – distancēties no Noras Bumbieres dzīves un runāt tikai par daiļradi – nesanāca. Tāpēc, ka tās nav nošķiramas.
Šodien klausoties pārsteidz minorā nolemtības pieskaņa viņas dziesmās. Dzeja un mūzika atnāca pie Noras, un tapa viņas un latviešu estrādes mūzikas vēsture.
Daiga Mazvērsīte, virzot sarunu par dziedātāju, neslēpa uzskatu, ka 150 Latvijas Radio ieskaņotu dziesmu ir doktora disertācijas cienīgs temats, tāpēc uzskatīt sevi par lielāko Noras Bumbieres speciālisti atzīt esot sarežģīti.
“Tā mazā melnā no Jelgavas,” tas bijis gandrīz viss, pirms Nora, pateicoties Raimonda Paula prasmei salūkot talantus, sāka Rīgas estrādes orķestrī kā sieviešu vokālā ansambļa dalībniece.
Margarita Vilcāne: “Pauls vēlējās no viņas izveidot solisti. Biju lieciniece, cik viegli no REO aizgāja Aino Bāliņa un viņas vietā stājās Nora Bumbiere – pievilcīga, sievišķīga, spilgtas balss īpašniece. Paula uzmanība Norai darīja mani piesardzīgu. Sapratu, ka jādomā par sevi. Viņas saldā, tumīgā, medum līdzīgā balss spilgti izdalījās no ansambļa. Viņa ātri un dabīgi iekļāvās kolektīvā. Koncertu braucienos vīrieši centās uzņemties šefību. Neslēpšu, ka biju arī nedaudz greizsirdīga. Izpildītāju vidū tā pastāv. Bet mēs bijām ļoti dažādas, un katrai savs klausītājs. Gājām paralēli savu ceļu, saglabājot labas un draudzīgas attiecības. Tiekoties starp mums risinājās sievišķīgas sarunas par dzīvi, “lupatām”, vīriešiem, bērniem, mīlestību. Norai bija reta īpašība – nevienu cilvēku neatgrūst. Viņai ar visiem bija ko runāt. Tolaik mums bija saspringts darba ritenis, līdz 30 koncertiem mēnesī. Nekam citam daudz laika neatlika.
Viktors Lapčenoks: “Mūsu pirmais duets – “Savāda vasara”. Es viņu biju vērojis uz skatuves, novērtējis kā dziedātāju. Tad nāca brīdis, kad Pauls mūs mazajā istabiņā nolika vienu otram pretī. Man bija iesnas. Nora jautāja: “Un man ar šo puņķaino būs jādzied?” Nebiju uz mutes kritis, tomēr sporta un mākslas aprindu cilvēkiem humors mēdz atšķirties. Man sarkani vaigi, bet Pauls teica: “Liec to puiku mierā.” Mācījāmies “Savādu vasaru”. Pauls nospēlēja vienu reizi, otru, un mums tas meldiņš bija galvā. Sākumā viņš centās rakstīt notis, bet tad to atmeta. Izņemot atsevišķus sarežģītākus gabalus.
Sekoja konkursi un festivāli Rostokā, Sopotā, Drēzdenē, Maskavā. Bet vietas toreiz dalīja Maskavā. Tālāk par otro netikām.”
Pagāja ziedu laiki, iestājās cits laiks. Vissmagāk pārmaiņas skāra temperamentīgo bezkompromisa Noru. Viņa vēl dziedāja. Vēl ar savu balsi piesātināja Latviju.
“Tolaik Latvijas Radio solistiem bija jāizpilda plāns. Obligāti jāieskaņo piecas dziesmas mēnesī. Ja man nepatika teksts, melodija, dziedāju gariem zobiem, pāris reižu to atskaņoja un nolika. Bet Noriņa katru dziesmu dziedāja no sirds un dvēseles. Citādāk nemācēja.”
Aldis Ermanbriks: “Man ir gods piedalīties šādā sarunā. Jautājums: “Kad tas bija?” vajadzīgs vēsturei, bet jautājums: “Kā tas bija?” – publikai. Pirmais iespaids par Noru bija suģestējošs. Dabas bērns. Viņas balsī jaušams kas liktenīgs, liriskajās dziesmās tāda kā nolemtība. Tās radās tāpēc, ka bija Nora.
Kārlis Ārgalis-Straumēns uzņēmis filmu. Nora baltā kleitā mazliet par daudz steidzīgā skrējienā uz ielas, Nora pie jūras, Nora ar savu mazo dēlu Georgu. Nodziest svece, sašķīst trauks. Arī Ārgaļa filmā šodienas acīm redzam nolemtību.
Inita Meimane: “Man bija iecere runāt tikai par priecīgo, bet, skatoties filmu, kuras laikā ne vienam vien nobira asara, tā nespēju. Latvijā Norai aug dēls, Amerikā meita. Viņas dzīve bijusi minoros toņos ar saulainiem mirkļiem. Atceros īsu tikšanos, kad es kā žurnālistikas studente tikos ar Noru Bumbieri Lielupes svētkos, lai veidotu materiālu radioraidījumam “Dzirkstele”. Toreiz mazais Georgs viņu neklausīja, mūsu saruna bija viegla, īsa, bet tajā pašā laikā ekspresīva un sadrumstalota. Materiālu bija grūti montēt radioprogrammai, jo puse bija vārdos, puse žestos.
Kad vācu informāciju grāmatai, satikos ar saulainiem cilvēkiem, kuros bija jaušama minora pieskaņa.”
“Nozied zvaigznes debesīs, sakrīt zvaigznes avotā,” dzied Nora. Gribētos, lai Jelgava kļūst par vietu, kur sarit Noras dziesmas, mūžs un mīlestība. Ir daudz veidu, kā godināt, ir viena pilsēta, kur godināt, un ir cilvēki, kas vēlētos to darīt.
