Vaicāju sešgadīgam puisītim, kas ir ģimene, viņš, ilgi nedomājot, attrauc: «Mamma, tētis, es un brālis, kas mammai puncī!» Šo jautājumu uzdodu kādam citam bērnam, viņš atbild – mamma. Viņa vecāki dzīvo šķirti, un tētim ir cita ģimene.
Vaicāju sešgadīgam puisītim, kas ir ģimene, viņš, ilgi nedomājot, attrauc: “Mamma, tētis, es un brālis, kas mammai puncī!” Šo jautājumu uzdodu kādam citam bērnam, viņš atbild – mamma. Viņa vecāki dzīvo šķirti, un tētim ir cita ģimene.
Par to, kas tad īsti ir ģimene un ko tā nozīmē bērnam, kā pēc iespējas nesāpīgāk pārdzīvot mammas un tēta šķiršanos, stāsta psiholoģe, topošā ģimenes psihoterapeite Inga Birkmane. Viņa vecākus iedrošina nebaidīties atzīt, ka vajadzīga palīdzība, un meklēt to. Tas ir pirmais solis uz problēmas risinājumu jebkurā situācijā.
“Esmu tas, kas esmu gaidīts”
“Pateikt, kurā brīdī vīrietis un sieviete kļūst par ģimeni, ir tikpat grūti, cik noskaidrot, kas bija pirmais – vista vai ola. Manuprāt, ģimene sākas tad, kad divi cilvēki saprot, ka viens otram kaut ko nozīmē, kad viņi nolemj apprecēties vai dzīvot kopā,” speciāliste pārliecināta, kaut arī sieviete un vīrietis varbūt vēl īsti neapzinās, ka kļūs par mammu un tēti, sākas bērns. Jo topošajiem vecākiem jau radies priekšstats, ko viņi gribētu nodot savai atvasei, kādā pēcnācējā vēlas atspoguļoties, realizēties, izpausties. Ko, radot bērnu, viņi vēlas pateikt sev, pasaulei, varbūt arī senčiem.
I.Birkmane atklāj, ka mazulis ir ģimenes materializējusies doma. Viņam jau izveidojusies psiholoģiskā, bioloģiskā, fizioloģiskā “bagāža”, jo caur mammu, viņas uzvedību, domām grūtniecības laikā mazais ieguvis informāciju, kuru praksē sastop piedzimstot. Un bērns pasaulē nāk ar domu: “Es esmu tas, kas esmu gaidīts.” “Tieši tādēļ vecāku lielākais darbs un atbildība ir pirms viņa piedzimšanas, pēc tam – tikai “lietas novešana līdz galam”,” psiholoģe uzskata, ka ģimenes galvenā funkcija ir bērnam parādīt, kā kļūt par cilvēku, iemācīt, kā dzīvot, veidot attiecības, risināt problēmas.
I.Birkmane min bioloģisko saikni starp vecākiem un bērnu. Ne velti bērnunamā vai audžuģimenē augušie ar laiku vēlas sameklēt savus vecākus – bērnos ir informācija, taču viņi nesaprot, ko ar to darīt. Viņi grib uzzināt, ko bioloģiskā māte, viņus radot, gribējusi pateikt.
Līdzīgi tas ir arī gadījumos, kad vecāki izšķiras. Tad viņu atvase iegūst atbildes uz daudziem citiem jautājumiem, taču ne uz to, kāpēc viņš ir tāds, nevis citāds. “Ja ģimene izirusi, bērns līdz galam nedabūs to, kas viņam bija paredzēts,” speciāliste uzsver – viņam ir tiesības uz abiem vecākiem. Pat tad, ja viņi dzīvo šķirti.
Par šķiršanos jārunā arī ar bērnu
Kas ir šķiršanās? Tas ir zaudējums. I.Birkmane to salīdzina ar cilvēka nāvi: “Ja zinām, ka cilvēks mirs, mēs taču cenšamies paspēt palūgt piedošanu, samīļot, izrunāt neizrunāto, pateikt nepateikto, pat kaut ko pārmest… Mēģinām ko labot, risināt. Līdzīgi tas ir ar divu pieaugušo šķiršanos. Un svarīgi šajā emociju virpulī neaizmirst par bērnu, pat tad, ja viņš vēl atrodas mammas puncī,” viņa iesaka mazajam izskaidrot situāciju, pastāstīt, kā abi vecāki jūtas. Atgādināt, ka, neraugoties uz šķiršanos, gan mamma, gan tētis mīl viņu. Bērns to dzird un saprot, kaut arī vēl nav piedzimis vai ir ļoti mazs. Turklāt noteikti jāuzsver, ka viņš ģimenes iziršanā nav vainīgs.
“Bērna pirmā reakcija uz vecāku šķiršanos parasti ir vainas izjūta, un sākumā viņš abus mēģina “salīmēt atkal kopā”. Mazi bērni visbiežāk to cenšas realizēt slimojot, savukārt skolas vecuma – slikti uzvedoties, nemācoties. Mazais redz – kad esmu slims, pie manis ir mamma un tētis. Viņi nestrīdas, bet runā, kā mani atveseļot. Tātad – viņi ir kopā! Un to bērns izmanto atkal un atkal,” atklāj speciāliste.
Šķiršanās jebkurā gadījumā ir sāpīga. Turklāt visiem, kas tajā iesaistīti, tāpēc jācenšas to izdarīt pēc iespējas veselīgāk, mazāk sāpīgi. Bērnam vislabāk, ja vecāku šķiršanās notiek ļoti lēni un apzināti, aktualizējot šo jautājumu visos līmeņos – gan atvasei, gan sev un citiem izskaidrojot. “Protams, dzīvē tas ir grūti izdarāms, jo pieredze liecina, ka šķiršanās procesā valda ļoti daudz emociju, neizrunātu lietu, un pašiem tikt galā nav tik viegli. Psiholoģe teic, ka viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir “nevārīties savā sulā”, bet lūgt palīdzību.
“Pirmie, kam to gribētu lūgt, noteikti ir mūsu vecāki un draugi. Taču vecāki visbiežāk atgādina: “Mēs jau teicām, ka tā būs!”, savukārt draugi lielākoties pazūd. Tieši tādēļ, ka viņi ir īsti draugi,” I.Birkmane skaidro – arī viņiem emocionāli tuvās ģimenes iziršana ir zaudējums, un nereti viņi ar to netiek galā.
Labākais risinājums – nebaidīties atzīt, ka nepieciešama palīdzība, un lūgt to no malas.
Savu ģimeni modelē pats
Protams, katrs gadījums ir īpašs, un nav vienas ideālas formulas, kā pārdzīvot šķiršanos. Vēl jo vairāk, kad mammai vai tētim ir cits partneris. “Bērnam nesāpīgāk, ja vecāki izšķiras, pirms kādam no viņiem uzradies cits cilvēks,” saka speciāliste. Taču, ja tas tomēr noticis, ar bērnu noteikti jāpārrunā un jādod iespēja izvēlēties. “Viņam jāpiedāvā visi varianti, arī veidot draudzīgas attiecības ar tēta vai mammas jauno partneri, nevis noskaņot pret viņu,” psiholoģe skaidro, ka tādējādi mazajam cilvēkam ir iespēja iesaistīties jaunās attiecībās. “Ja māsai ir draugs, viņš taču kļūst arī par mūsu draugu! Tieši tāpat arī, piemēram, tēta jaunā partnere var kļūt par bērna draudzeni,” viņa piebilst.
Uz jautājumu, kā bērns, kas dzīvojis šķirtā ģimenē, pieaugot veidos attiecības, I.Birkmane atbild: “Vecāki nenoliedzami bērnam sniedz pieredzi, taču katrs cilvēks ir personība, kas pats domā, modelē, analizē. Viņš no vecākiem ieguvis informāciju – kad konfliktu nevar atrisināt, jāaiziet. Protams, bērns pieaugot atkārtos to, ko iemācījies. Tā ir sirds balss. Taču ikviens ar prātu savu uzvedību var izmainīt. Galvenais apzināties – mamma un tētis darīja tā, un tas bija nepareizi.
