Protams, ikviens, kas saskāries ar makšķerēšanas priekiem, uzreiz pateiks – galvenā zivju ķeršanas ēsma ir sliekas. «Speci» tās iedala pēc tā, kā ķeras lomi. Lielākā slieka ir tā saucamais naktstārps.
Protams, ikviens, kas saskāries ar makšķerēšanas priekiem, uzreiz pateiks – galvenā zivju ķeršanas ēsma ir sliekas. “Speci” tās iedala pēc tā, kā ķeras lomi.
Lielākā slieka ir tā saucamais naktstārps. To var atrast dārzos, tīrumos, tikko nopļautos mauriņos, precīzāk, jebkurā mitrākā vietā. Tumsā pēc lietus vai lielas rasas naktstārpi izlien zemes virspusē. Tad kabatas lukturīša gaismā tos var savākt lielākā daudzumā. Naktstārpu iecienījušas gandrīz visas baltās zivis. To labprāt kampj arī asari.
Savukārt mazākas, tievākas un gaiši sārtas ir “zemes” sliekas, kas sastopamas trūdvielām bagātā un mālainā augsnē.
Vēl mazākas ir “sarkanās” sliekas. Tās mīt lapu, mizu, mēslu, komposta kaudzēs un zem lieliem akmeņiem. “Sarkanās” sliekas izmanto nelielu balto zivju makšķerēšanai. Jo īpaši tās iecienījuši līņi.
Savukārt mēslos mītošie tārpi ar dzeltenu astesgalu ir mazi un dzīvīgi. Tie izplata nepatīkami smirdošu lipīgu šķidrumu, taču tieši šīs sliekas ir lieliska ēsma visām baltajām zivīm, jo īpaši plaužiem.
Tā dēvēto sūnu slieku daudzi makšķernieki pat nepazīst. Tā ir dzeltenīga, tikai divus līdz četrus centimetrus gara. Lieliska ēsma karstā vasarā, kad zivis neko citu nevēlas. Sūnu sliekas mitinās akmeņainos krastos tuvu ūdenim. No akmeņiem jānoņem sūna, tad tās var ieraudzīt.
Šos tārpus nedrīkst glabāt augsnē, jo pēc īsa brīža tajā ierokas. Turēšanai labāk izmantot kārbu, kuras trīs ceturtdaļas piepilda ar mitrām sūnām. Uz tām uzber sliekas, tās ierokas, vienlaicīgi atbrīvojoties no mēsliem. Kārba jātur ēnā, pagrabā vai ledusskapī, tad tārpi ilgi būs dzīvīgi. Sliekas var barot, sūnām uzkaisot ēdamkaroti piena pulvera vai kafijas biezumu.
