Tuberkulozi pazina jau Senajā Ēģiptē. Vēl 18. gadsimtā tā bija daudzu ģimeņu noslēpums un tika uztverta kā neizbēgams liktenis.
Tuberkulozi pazina jau Senajā Ēģiptē. Vēl 18. gadsimtā tā bija daudzu ģimeņu noslēpums un tika uztverta kā neizbēgams liktenis. Pat 1980. gadā epidēmija piemeklēja ASV lielās pilsētas Ņujorku un Sanfrancisko. Mistiskas bailes no šīs infekcijas saglabājas joprojām, jo veiksmīgi tuberkulozi (TBC) ārstē salīdzinoši nesen – tikai dažus desmitus gadu.
Beatei ir 45 gadi, viņa atzīst – ilgstošā ārstēšanās bērnībā un uzturēšanās sanatorijās ietekmējusi raksturu, dzīves atziņas un apveltījusi ar mūžīgām ilgām pēc mājām, skumjām un vientulības izjūtu. Viņa labāk saprot, kā jūtas atstumtais.
Arvien ilgojas pēc mājām
Ar tuberkulozo meningītu Beate saslima divu gadu vecumā. Kā vēlāk izrādījās, ar TBC sirdzis vectēvs.
“Vairāk pie viņa laukos uzturējos, neviens jau nezināja, ka viņš ir slims. Smēķēja, klepoja, bet īpašu uzmanību tam nepievērsa. Tagad pieļauju, ka laukos laikam tik ļoti nerūpējās cits par citu. Ar turienes radiem vairs neesmu tikusies, – mamma izšķīrās,” skaidro Beate.
Kā mamma stāstījusi, ilgu laiku viņai bijusi temperatūra, bet tā dīvaini – cēlusies un kritusies. Īstu klepus iemeslu neviens arī nav varējis atrast. Beigās nonākuši līdz plaušu speciālistiem, kas mammai pārmetuši – kur jūs bijāt agrāk, tagad gatavojieties visļaunākajam. Pat pilnīgi izārstēta no tuberkulozes, Beate palika ārstu uzraudzībā. Turpmāk māte rūpīgi ievēroja visus nosacījumus – diennakts bērnudārza speciālā grupa citā pilsētā, sanatorijas. “Meža skolā” Beate mācījās no pirmās līdz trešajai klasei.
“Atceros, citi laukā rotaļājās, bet es gaidīju mammu. Ēst gan tur garšīgi gatavoja – kā nekur citur. Dzīvo, mācies, visādi pulciņi, bet es biju “objekts”, par ko varēja paņirgāties, jutos vientuļa. Esmu analizējusi, kāpēc tā notiek. Auklītes, audzinātājas par mums rūpējās, bija svētki, pasākumi, bet internātā – iekaustīšana un izmantošana, viendzimuma attiecības, par ko tagad brīnās. Tas viss notika arī agrāk,” liecina Beate.
Sešdesmitajos gados prettuberkulozes zāles vēl bija jaunums, nesen atklātas un tika vestas no Maskavas – to Beate atceras. “Kad zāles sāka lietot, visi ātri izveseļojāmies.”
Pēc tam viņa bija uzskaitē, tika regulāri aicināta uz pārbaudēm. “Pat neatceros, kā tās beidzās. Atminos, daktere vēl raizējās, ka esmu apprecējusies. Es taču esot slimojusi ar tuberkulozi, kā tagad drīkstēšu bērnus gādāt? Šķiet, tādēļ pie ārstiem vairs negāju. Veselība, paldies Dievam, bija, un labi. Nezinu, kāpēc neviens vairs neinteresējas,” viņa atceras.
Tagad Beatei ir divas pilngadīgas meitas, jaunākā – skolniece. Ģimenē par viņas slimošanu ar tuberkulozi zina, bet ārpus par to netiek runāts. Teju vai mistiskās cilvēku bailes no TBC Beate “pieraksta” nezināšanai un tradicionālajam priekšstatam, ko veido literatūra – lipīga, neizārstējama slimība, asiņu spļaušana un izdilšana līdz nāvei, ciešanas.
Uzvara vēl tālu
Līdz 19. gadsimta beigām Eiropā uzskatīja, ka tuberkuloze ir iedzimta, lasāms 1998. gadā izdotajā Žaka Šetjēna (Jacques Chetien) grāmatā “Tuberkuloze. Ilustrēta slimības vēsture”. Jau kopš Senās Grieķijas tika novērots, ka šī slimība piemeklē vienas un tās pašas ģimenes locekļus vairākās paaudzēs. Turklāt sievietes, tām bija “talants” šo slimību nodot tālāk. Zinot infekcijas nopietnos draudus visai ģimenei un apkārtējiem, fakts par saslimšanu tika slēpts gan no slimnieka, gan no tuvām personām, tādējādi to padarot par ģimenes noslēpumu. Ārsti piedalījās šajā slepenajā spēlē ar saviem padomiem, kā veiksmīgāk noslēpt briesmīgo kaiti.
1882. gada 24. martā Roberts Kohs Berlīnes Fiziologu asociācijas ikmēneša sanāksmē Berlīnē paziņoja, ka atklājis TBC izraisītāju – nūjiņu “Mycobacterium tuberculosis”. 1888. gadā tika pavēstīts, ka par TBC zināms viss – tās izcelšanās, attīstība, simptomi. Tomēr nebija vēl atklāts svarīgākais – kā šo slimību ārstēt.
R.Koha atklājumam pēc nozīmīguma līdzīga ir streptomicīna ieviešana TBC ārstēšanā, ko 1945. gadā izdarīja Zelmans Vaksmans. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados cits pēc cita parādījās vairāki medikamenti, ko sekmīgi izmantoja TBC ārstēšanā. Arvien populārāka kļuva BCG vakcīna, ko saņem visi jaundzimušie ceturtajā vai piektajā dienā. Taču parādījās arī multirezistentas – pret atsevišķām zālēm izturīgas – TBC formas, kas rodas, neārstējoties atbilstoši mediķu norādījumiem vai patvaļīgi pārtraucot zāļu lietošanu.
TBC ir infekcijas slimība, kuras baciļus “uzklepo” vai “uzšķauda” bacilārs slimnieks. Ne katrs inficējas, jo organisms spējīgs aizsargāties. Daļa baciļu tiek uzreiz izklepota, vien neliela daļa TBC nūjiņu nokļūst plaušās, kur speciālas aizsargšūnas tās cenšas “sagremot”. Kuras izdzīvo, tās izraisa inficēšanos ar tuberkulozi, bet sasirgst tikai katrs desmitais. To veicina novājināta imūnsistēma, nepilnvērtīgs uzturs, stress. Pārējiem slimība paliek snaudošā formā uz visu mūžu.
