Ne viens vien izbrīnījās, sestdienas rītā pie Jelgavas kultūras nama ieraugot «pufaikās», velteņos, ausainēs un citos pēc padomju laika atmiņām vēsmojošos apģērbos tērptu jauniešu bariņu.
Ne viens vien izbrīnījās, sestdienas rītā pie Jelgavas kultūras nama ieraugot “pufaikās”, velteņos, ausainēs un citos pēc padomju laika atmiņām vēsmojošos apģērbos tērptu jauniešu bariņu. Šoreiz tā nebija gatavošanās masku ballei, bet gan “Ļeņina vārdā nosauktā ekspedīcija uz Viesīti”.
“Ierastās ekskursijas pa simtreiz redzētām vietām bija apnikušas, tādēļ kādā pievakarē draugu kompānijā prātojām, kurp varētu doties. Izdomāju, ka būtu interesanti paceļot laikā, tas ir, braukt ekskursijā, kā to darīja pirms daudziem, daudziem gadiem,” skaidro idejas “tēvs” Jānis Freimanis. Visi uzreiz piekrituši, kāds izmetis, ka tās galamērķis varētu būt Viesīte, kas nav ierasts tūrisma apskates objekts, pat ne ar ko slavena. Tik vien kā atlicis sagatavot nepieciešamo. Taču tad sākušās problēmas. Sākotnēji iecerēto ekskursijas datumu nācies atlikt, galvenokārt tādēļ, ka nebija iespējams atrast izvēlētajam laikam piemērotu autobusu.
Izpērk krāmu tirgu
Ustupa autoskolā, kur jaunieši vērsās pēc palīdzības, padzirdējuši intereses iemeslu, nometa telefona klausuli. Autoskolā “Autoamatnieks” bija autobuss LAZ, taču bez tehniskās apskates. Visbeidzot Dobeles Autobusu parkā atradās viens PAZ autobuss, un uzņēmums labprāt to izīrēja jauniešu trakajai idejai. “Vēlāk uzzinājām, ka vairāki šoferīši no ekskursijas atteicās, taču esam priecīgi, ka mūs veda tieši Pēteris – foršs cilvēks,” piebilst Jānis.
Pārējo nepieciešamo atribūtiku bija krietni vieglāk atrast, tomēr nedēļu pirms brauciena pagāja intensīvā skriešanā. Krāmu tirgū tika izpirkti visi “pižiki” (iegādājoties vairumā, maksā četri lati), garās apakšbikses un kedas, no vecvecāku skapjiem izvilkti izstaipīti treniņtērpi, “pufaikas”, “maikas”, alumīnija krūzes un piena kannas, lenšu magnetofons, bija pat sarunāta adoša vecmāmiņa, kas autobusā kavētu laiku. Diemžēl viņa netika – iztraucēja maizes darbs.
“Mums bija akordeonists, kura instruments datēts ar 1909. ražošanas gadu, savukārt meitenes bija atradušas briesmīgu kosmētiku, ar kuru pat pievilcīgākā izskatījās vulgāri,” smej ekskursijas dalībnieki.
Tā kā mobilie telefoni ekskursijā bija tabu (izslēgts tas bija līdzi tikai vadītājam), gadījās, ka kāds brauciena dalībnieks no rīta pazuda. Izrādījās, viņš miglainajā rītā, tērpies armijas šinelī un cepurē, sēdēja uz čemodāna pie Svētbirzes un, kā norunāts, gaidīja pārējos. Ne viens vien agrs gājējs no dīvainā armijnieka izbijās un steidzami mainīja iešanas trajektoriju.
Mielasts “depo” ar līdzīgiem
Biedra meklēšana iekavēja ekskursiju, tādēļ ieplānotā lauku saimniecības govju kūts apskate nenotika, bet nekas netraucēja ieturēt īsti padomiskas brokastis kafejnīcā “Depo” – tur ceļotāji jutušies kā starp savējiem.
Pēc sātīgās maltītes jelgavnieki devās uz Rundāles pili. Tur viņus sagaidīja gide, kas, maigi izsakoties, bijusi pārsteigta, ieraugot dīvaino delegāciju. Tiesa, drīz vien atrasta kopīga valoda un ekskursija beigusies ar kolektīvu “urā”.
“To, kā gāja ceļā līdz Viesītei, nemaz nedrīkst stāstīt. Atbilstoši astoņdesmitajiem gadiem iemalkojām šņabīti, uzkodām šprotes un doktordesu. Izdzirdējām čaukstot arī kādu čipsu paku, bet tā bez žēlastības tika konfiscēta.”
Miega pieveiktie nebija laimīgi, jo pārējie uz viņu sejas zīmēja jautrus punktiņus un svītriņas, tādēļ, kad Viesītē jelgavniekus ieraudzīja gide, viņu gandrīz ķēra trieka – no autobusa laukā vēlās bariņš krāsainu, pusaizmigušu jauniešu jocīgā apģērbā. Vienai meitenei bija kļuvis slikti, tādēļ tā zeķēs ielēca dubļos un vēma.
“Viesīte, vismaz kultūras nams, ir atgādinājums par padomijas laikiem, tādēļ jutāmies savā elementā. Mitinājāmies arodvidusskolas “kojās”, bet, iepazinuši apkārtni, uzrāvām volejbolu un vēlāk kādā nelielā istabiņā sarīkojām ballīti.”
Otrā diena pagājusi, baudot pēdējos ziemas priekus un šļūcot no kalna, līdz pievakarē noguruma māktā grupa beidzot atgriezās Jelgavā.
“Vismaz būs, ko atcerēties,” noslēgumā atzīst Jānis.
***
Līdzņemamās mantas
– Plastmasas rozes un neļķes, ko nolikt piemiņas vietās;
– padomju sporta tērps (biezie šorti vai trenūzenes, “maikas”, nekādu T kreklu);
– no kalna braucamie – plēves, ragavas (ja slēpes, tad tikai vecās – kur kāju iemauc cilpās);
– lenšu magnetofons vakara pasēdēšanai, klausoties Paula dziesmas;
– VEF vai “Radiotehnikas” “kasetnieks” ar baterijām, kas priecē pa ceļam;
– piena kanna, kur ieliet uzdzeramo (tikai zaptesūdeni);
– “Vārpas” kafija vai Liepājas šķīstošā;
– pretīga ūdeņaina tēja vecajos termosos;
– alumīnija katliņš ūdens vārīšanai uz ugunskura;
– spirāle ūdens vārīšanai telpās;
– sērkociņi, šķiltavas aizliegtas;
– kāds mājās izdzinis kandžu (veikala šņabis aizliegts);
– “graņonkas” un vecie alumīnija saldējuma trauki ar plastmasas kātiņu;
– padomju avīzes un žurnāli, ar ko noklāt galdu un ko ņemt uz mazmājiņu;
– konservi – tūristu brokastis, šprotes, doktordesa, maize – tikai ķieģelītis;
– “pižiki”, lakati, vecās jostas, bikšturi un “vāļenki” ar galošām;
– slota un gružu lāpstiņa, ar ko dežurantam tīrīt autobusu pieturvietās;
– iepriekš sagatavots borščs un sacepti kartupeļi ar kāpostiem burkās, ko uzsildīt katliņā uz uguns.
