Atkal tuvojas liktenīgais datums – 25. marts. Baigā nakts, kad izveda tik daudz cilvēku, lai izsūtījumā paziņotu – svešumā izmitināti uz mūžu.
Atkal tuvojas liktenīgais datums – 25. marts. Baigā nakts, kad izveda tik daudz cilvēku, lai izsūtījumā paziņotu – svešumā izmitināti uz mūžu. Pēc daudziem gadiem radās iespēja atgriezties, taču tos, kas izturēja, vēlreiz pazemoja tepat, Latvijā…
Tomēr izturējušie tiek reabilitēti, par izciesto saņemot nelielu naudas pabalstu. Tas gan, gadiem ejot un valsts labklājībai uzlabojoties, palicis nemainīgs. Vai nebūtu laiks atcerēties, ka vēl esam? Jo vecums, pārmērīgais darbs un bads mūs darījis atkarīgus no slimībām. Tik nepieciešamās zāles vairs nespējam iegādāties, tās ir pārāk dārgas, jāsāk skaitīt santīmus iztikai.
Vai tāda ir valsts attieksme pret mums? Mūsu sāpi nesadzird, valstiskie plāni tik grandiozi, kādi vēl tur represētie!
Un tomēr mēs esam. Tāpēc atkal pulcēsimies Svētbirzē pie piemiņas akmens represētajiem. Svētdien pulksten 13 pabūsim kopā, nolieksim galvas, pieminot tā laika cietējus, tos, kas palika tur uz visiem laikiem…
Joprojām naktīs, laižoties miegā, dzirdam skrejošā vilciena riteņu klandu. Uz jautājumu – kad atgriezīsimies? – sliežu savienojumos skandēja: nekad, nekad, nekad! Daudzi tomēr atgriezās, jelgavnieki apvienojās “Staburadzē”, tā vēloties pierādīt, ka, rūdīti dzīves vētrās, tāpat kā klints Daugavas krastā var pastāvēt. Gremdētas tiek abas. Vienu klāj Daugavas ūdeņi, otru – augstākās varas vienaldzība.
“Staburadzes” vārdā – Guntars Bullis
