«Taranē maršruta mikroautobusu» (22. marts). zem: Kāda starpība, kas bija pie stūres! Kāpēc neviens nerunā par to, ka «mikriņu» un «busu» vadītāji lūdz pasažierus piesprādzēties!
“Taranē maršruta mikroautobusu” (22. marts)
zem: Kāda starpība, kas bija pie stūres! Kāpēc neviens nerunā par to, ka “mikriņu” un “busu” vadītāji lūdz pasažierus piesprādzēties!
šofers: “Mikriņos” liek piesprādzēties, tikai jūs, cienījamie pasažieri, parasti šoferīšus apveltāt ar tādiem epitetiem, ka maz neliekas. Vajadzētu sākt analizēt savu uzvedību un tad spriedelēt par nabaga šoferi, kas izdarīja visu, lai glābtu pasažierus. Es to apgalvoju tāpēc, ka to redzēju un esmu izbijis “mikriņa” vadītājs. Bet par lielo ātrumu atbildīga parka vadība un “korķi” Rīgā, kuru dēļ jāskrien, lai iekļautos grafikā.
es: Arī esmu šā maršruta bijušais šoferītis. Ar katru gadu sastrēgumi Rīgā palielinās, it īpaši rīta stundās, bet laiks līdz autoostai un atpakaļ gan paliek nemainīgs – tās pašas 55 minūtes –, un, lai paspētu, vismaz pa Rīgas šoseju jābrauc ar ātrumu 110 – 115 kilometru stundā. Tad kaut kā var “ierakstīties” grafikā. Pats esmu tā nesies, un ticiet man, tas ir nenormāls ātrums “mikriņam”, kas pilns ar pasažieriem. Citreiz pat pašam šermuļi pa kauliem noiet, bet vadībai nospļauties par to, kā tu brauc. Viņiem galvenais ir tas, lai tu atvestu plānu. Turklāt tagad savākti jauni šoferīši, kuriem pieredze pasažieru pārvadājumos nav tik liela, bet “jālido” tāpat. Šie kravas tipa pārtaisītie busiņi ir samērā stabili, bet apstādināt tos gan štruntīgi.
