No dienas, kad tūkstošiem ģimeņu varmācīgi bija jādodas svešumā pretī nezināmam liktenim, pagājuši 58 dažādu notikumu un pārmaiņu gadi.
No dienas, kad tūkstošiem ģimeņu varmācīgi bija jādodas svešumā pretī nezināmam liktenim, pagājuši 58 dažādu notikumu un pārmaiņu gadi. Pēc Otrā pasaules kara sabiedrotie mūs aizmirsa. 1949. gada, tāpat kā 1941. gada deportācijas, notika miera laikā un uzskatāmas par noziegumu pret cilvēcību un rupjiem cilvēku tiesību pārkāpumiem. Toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs un tā vietnieks Eduards Berklavs vieglu roku parakstīja nodevīgos dokumentus, bet Latvijas komunistiskās partijas pirmais sekretārs apbalvoja un apsveica daudzus no 23 827 netīrā darba aktīvistiem.
1949. gada 25. marta izsūtīšanas galvenais mērķis bija likvidēt individuālās saimniecības pārejai uz kolhoziem, cīņa pret nacionālajiem partizāniem un rast iespējas izvietot iebraucējus no karā izpostītajiem PSRS rajoniem. Daļa izsūtīto atgriezās Latvijā, bet daudzi palika stepē zem vērmeļu krūma, citi – svešumā. Tie, kas pārnāca, atkārtoti piedzīvoja komunistu varas naidīgu un negodīgu attieksmi. Arī tagad bijušos represētos valdība un Saeima reti atceras. Tiem liegta iespēja izmantot bezmaksas medikamentus, kas nepieciešami sagrautās veselības uzturēšanai. Lietuvā, Igaunijā, pat Krievijā represētie saņem lielāku palīdzību.
Saulainajā 25. marta dienā, godinot nomocīto un vēl dzīvo politiski represēto sāpju un ciešanu atmiņu, atcerējos savu krusttēvu skolotāju Pēteri Gustavu, kas kopā ar mazmeitu Līgu un citiem genocīda upuriem palika tālajā stepē. Viņa piemiņu glabā piemineklis Tērvetes kapsētā. Nezinu, kur varētu meklēt Naudītes pagasta Ramu māju vecās saimnieces un viņas garīgi slimā dēla Kristapa Šulca apbedījuma vietas. Nezinu, vai mājās atgriezās gaišmatainais zēns no Glūdas skolas, kuru tālajā ceļā paņēma ar vecmāmiņu, jo vecāki bija aizvesti jau 1941. gadā. Tādi, lūk, tā saucamie “padomju varas ienaidnieki”.
Izskanējušas runas, mācītāja dievvārdi, nolikti ziedi. Gaidām Svētbirzē piemiņas plāksnes ar Jelgavas pilsētas un novada bargajos izsūtījumu gados svešumā nomocīto vārdiem un uzvārdiem, lai nākamās paaudzes zinātu un saprastu, ko nozīmē tautai zaudēt neatkarību un brīvību, nonākot svešu varu okupācijas jūgā. To neizprot valsts un tautas likteņa lēmēji, kas arī padomju gados nav apguvuši Latvijas vēsturi. Tie, aizņemti savu interešu pulciņu politiskajos strīdos un pārmetumos, apņēmības pilni saliektām mugurām dodas uz Maskavu bez prasībām un iebildumiem, lai parakstītu nodevīgo līgumu. Savā runā Pēteris Āns vaicāja: “Kas Latvijai par to būs?” Kā atbildi parādīju neapmierināto krievu tautības jelgavnieku rakstīto uzsaukumu, kurā tie sevi uzskata par diskriminētiem cilvēkiem bez tiesībām. Tur minēti tikai ziediņi, bet odziņas vai ēzeļa ausis nāks vēlāk. Par atbildi uz šiem izdomājumiem jāvaicā: “Vai latvietis dzimtenē tautas ciešanu dienā, atrodot pasta kastītē aicinājumu ar nepamatotām prasībām, nav diskriminēts un padots svešas tautas patvaļai ne vien dzimtenē, bet arī ES?”
