Ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem un sešiem mēnešiem Jelgavas tiesa sodījusi Ivaru Enkuru. Viņš bija apsūdzēts zādzībā un laupīšanas mēģinājumā, kas tika izdarīts netālu no Valgundes klostera.
Ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem un sešiem mēnešiem Jelgavas tiesa sodījusi Ivaru Enkuru. Viņš bija apsūdzēts zādzībā un laupīšanas mēģinājumā, kas tika izdarīts netālu no Valgundes klostera.
2006. gada 15. oktobra svētdienas vakarā labi noaugušais 25 gadu vecais I. Enkurs kopā ar vēl diviem vīriešiem, lietojot bārā alkoholu, ierosināja aplaupīt taksometra šoferi. Pudeles brāļi viņa piedāvājumu neuztvēra nopietni, taču uz taksometru pieturu visi trīs devās kopā. Tiesas izmeklēšanā konstatēts, ka ap pulksten 21.15 Jelgavas autoostā I.Enkurs piegāja pie kāda taksometra un ar šoferi vienojās par braucienu uz Valgundes klosteri. Pareizāk sakot, naudas ceļam šiem vīriem pietrūka. Rēķinot pēc skaitītāja, brauciens līdz klosterim maksā vairāk nekā piecus latus. Taču tovakar taksistiem darba bija mazāk, un šoferis piekrita dot atlaidi. I.Enkurs samaksāja četrus latus, un ar to šoreiz pietika.
Kāpēc šie trīs vīri jau pavēlā vakara stundā gribēja braukt uz pareizticīgo sieviešu klosteri? Varēja noprast, ka viņi tur bija nolīgti veikt būvniecības darbus. Tātad, iespējams, solīdi meistari, kuriem tikai, kā jau dažkārt jauniem cilvēkiem, mazliet misējies – jūtama šņabja smaciņa un maks tāds plānāks. Vismaz sākumā taksometra šoferim nekādas aizdomas par pasažieriem neradās. Braucot pa Kalnciema šoseju, situācija mainījās. Proti, I.Enkurs ieminējās, ka vēl vajadzētu iegādāties dzeramo. Kā tad tā? Pirms brītiņa autoostā naudas trūka taksometra pakalpojuma samaksai, bet šņabim nauda atradusies? Šoferis tomēr piebrauca pie I.Enkura minētajām mājām, taču pasažieris atgriezās no tām tukšām rokām. Tuvojās pagrieziens uz klosteri. I.Enkurs atkārtoja savu iegribu, ka vispirms tomēr viņam vajadzētu atrast, kur var nopirkt dzeramo. Taksometrs aizbrauca klostera ceļa galam garām un nogriezās pa nākamo, kas vijas uz meža pusi. Te pēkšņi I.Enkurs, kas sēdēja šoferim aizmugurē, satvēra viņu aiz kakla un piespieda pie galvas pistoli. Pārējie divi pasažieri uzbrukumā nepiedalījās, taču arī neko nedarīja, lai novērstu sava paziņas noziedzīgo rīcību. Tādēļ viņi netika tiesāti, bet morālā atbildība jūtama gan. Ko šajā situācijā darīja taksometra šoferis? Nervu sasprindzinājums bija maksimālais. Viņš taču nezināja, ka pistole nav ložu, bet gan gāzes. Vispirms vajadzēja atbrīvoties no noziedznieka satvēriena. Mašīnas ātrums bija ap piecdesmit kilometru stundā. Šoferis strauji bremzēja, un I.Enkurs, zaudējot līdzsvaru, atbrīvoja viņa kaklu. Stūres vīrs zibenīgi izrāva no aizdedzes automašīnas atslēgu un metās ārā pa durvīm. Atskanēja divi šāvieni, ar kuriem tika bojāts šofera apģērbs. Kāds nobļāvās: “Viņš paņēma automašīnas atslēgas!” Nokļuvis drošā attālumā, taksometra vadītājs pa mobilo telefonu sazinājās ar dispečeru un policiju. Ar to šis laupīšanas mēģinājums bija beidzies. Automašīnā atstātās vērtības, naudu, ieskaitot I.Enkura samaksātos četrus latus, neviens nebija aizticis.
Apsūdzētais I.Enkurs savu vainu atzina un nožēloja. Tiesas zālē viņš arī atvainojās cietušajam šoferim. Taču šī atvainošanās, šķiet, vairāk bija domāta tiesnešu iežēlināšanai, nevis cilvēkam, kas viņa dēļ pārdzīvoja nāves bailes. I.Enkurs ir divas reizes tiesāts. Šajā lietā viņam tika inkriminēts vēl viens noziegums. Proti, 2006. gada 31. augustā Jelgavas nomalē I.Enkurs, būdams alkohola ietekmē, apzaga vasarnīcu, kurā veica būvniecības darbus. Tur viņš bija paņēmis mobilos telefonus, elektrisko urbi, motorzāģi, slīpmašīnu. Nodarītie zaudējumi – 230 latu vērtībā.
Komentējot laupīšanas mēģinājumu, kāds no taksometra šoferiem teica: “Mēs ikdienā riskējam kā staigājot pa naža asmeni. Pretēji satiksmes noteikumiem un ceļu policijas prasībai vakaros neviens taksometra šoferis pie sēdekļa nepiesprādzējas, lai būtu vieglāk cīnīties ar iespējamo uzbrucēju.” Vecie taksisti teic, ka agrāk vardarbība nebija tik ļoti izplatīta. Gadījās gan, ka kāds aizgāja nesamaksājis, taču arī tas bija retums.
