Ar franču mūzikas programmām bieži netiekam lutināti, it īpaši franču mākslinieku sniegumā.
Ar franču mūzikas programmām bieži netiekam lutināti, it īpaši franču mākslinieku sniegumā. Šogad mums to sagādāja festivāls “Francijas pavasaris”.
Esam pazīstami ar operas un baleta žanru, arī vokāli simfonisko darbu labākajiem paraugiem, bet ne tik daudz ar kamermūziku. Prātā nāk manas studijas mūzikas vēsturē nu jau pirms gadsimta ceturkšņa un tajās izskanējusī atziņa, ka franču mūzika ir dziļa, pamatīga un ļoti plaša. Lai arī Leo Delība, Žorža Bizē, Gabriēla Forē, Žila Masnē, Luija Vjerna, Šarla Guno vārdi mums nav sveši, daudzas koncertā atskaņotās kompozīcijas dzirdēju pirmoreiz. Zīmīgi, ka šī mūzika skanēja Jelgavā Sv.Annas baznīcā, jo saistījās ar garīgo tematiku, kas atbilstoša ciešanu laikam. Vokālās kompozīcijas klausījāmies Ermīnes Blondelas un Borames Lī sniegumā. Skaisti un saskanīgi bija jauno dziedātāju dueti – Leo Delība “Ave Maris Stella”, Sēzara Franka “Panis Angelicus”. Abām piemīt labas balsis – B.Lī īpaši skanīgs augšējais reģistrs (Mišela Delande “Uguns motetē”, bet E.Blondelai piesātināta diapazona apakšējā daļa (Gabriels Forē “Sancta Maria”)). Varbūt nedaudz klusinātāks varēja būt ērģelnieka Gabriela Bestiona de Kambulas pavadījums. Protams, šādos koncertos neiztikt bez ērģeļu solo. Francūziska, šķietama nevērība, vienkāršība un tajā pašā laikā smalkums, visvairāk forte dinamikā, izskanēja Kuperēna “Offerteoire”. Manuprāt, vispārliecinošāk G.Bestiona de Kambulas spēle iemirdzējās Luija Vjerna kompozīcijā “Maldugunis” – ar īsiem ritmiskiem kompleksiem, asi, šaustoši, gluži kā dusmu diena.
Pēc koncerta mūziķi atklāja arī savus nākotnes nodomus. Tie saistās ar itāļu mūzikas atskaņojumu un piedalīšanos Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” izpildījumā.
Ar nepacietību gaidīju nākamo festivāla “Francijas pavasaris” norises dienu Jelgavā, kurā bija pieteikta tikšanās ar starptautisko konkursu laureāti pianisti Lieni Circeni un franču akordeonistu Armando Dasnevesu. Koncertu Jelgavas kultūras namā sāka L.Circene ar Ludviga van Bēthovena 6. sonātes atskaņojumu – nepiespiesti, brīvi, parādot teicamu pianismu. Apbrīnojama bija viņas prasme no tehniskiem paņēmieniem sadrumstalotā pirmās daļas tematika izveidot vienotu veselumu, it kā nepārtrauktu melodijas plūdumu. Otrā daļa saistīja ar liriski filosofiskām korāliskām izskaņām, iezīmējot arī pa “šūmaniski” romantiskam akcentam, bet sonātes trešā daļa iezīmējās ar skarbu rotaļīgumu. Franču komponista Morisa Ravēla “Pavana mirušajai princesei” izskanēja delikāti smalki, it kā vienā elpā. 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses spāņu komponists Manuels de Falja vienmēr saista ar impresionisma un spāņu mūzikas veiksmīgu skanējumu. “Cubana” un “Andaluza” tam ir lielisks piemērs, vienlaikus ienesot koncerta programmā arī pa raupjākam pavedienam porcelāna smalkumam līdzīgajā eleganti trauslajā pianistes L.Circenes spēlē. “Andaluza” arī “karsēja” pēdējam numuram klavieru programmā – Ferenca Lista “Tarantellai”. Kāds bija Lista lasījums? Smalkās pasteļkrāsās risināta “Gondeljēra”, mazliet piesātināta “Kancona”, līdz “attaca” – līdzīga spējai vēja brāzmai sevi pieteica “Tarantella”, ar uzplūdumu un atplūdiem, smalki dramaturģiska rotaļa. F.Lists ir L.Circenes komponists, kura opusos varbūt vispilnīgāk atklājās pianistes talants. Lai atceramies, ka F.Lista “Danse macabre” (“Nāves dejas”) spilgtais atskaņojums Eirovīzijas konkursā viņai nodrošināja
2. vietu. Improvizatoriski brīva, apzinīgi organizēta un kontrolēta, bet dažbrīd ar neprognozējamības efektu – tāda ir L.Circenes spēle. Pamatā tam ir teicama pianisma skola un absolūta dabas dota muzikalitāte. Senatnes elpu saklausīju kā koncerta ievadījumā, tā arī noslēgumā. Bet augstas raudzes pianisti L.Circeni jau uzdrīkstos salīdzināt ar Vladimira Kraiņeva un jo īpaši Žana Bernāra Pomjē izsmalcināto spēli. L.Circenes pastāvīgā mājvieta tagad ir Francijā, bet, cerams, ka viņas koncerti nebūs ilgi jāgaida arī Latvijā. Bet vai ilgi kavēsimies akadēmiskās noskaņās? Atslodzes nodrošinājums bija slavenās francūzietes Edītes Piafas dziesmas franču akordeonista Armando Dasnevesa priekšnesumā – kluss, skaidrs, elegants.
Divas festivāla “Francijas pavasaris” dienas bija iespaidiem bagātas un krāsainas.
